Okeāns, bruņurupuči un balti pupi

22.11.2010.

- ..mums kaut kur jāaizbrauc!!!
- Ir gan. Braucam!
- Kad?
- Ziemā, kaut kur, kur silti.

Tenerife. Kāpēc? Tāpēc, ka sākumā vēlme bija braukt uz Grieķiju, taču par vēlu, jo arī Grieķijā un visā Vidusjūras piekrastē ir ziema. Gluži sniegs nesnieg, bet ir lietus un nav nemaz tik silti. Maksimālā temperatūra 20 grādi.

Izmeklējot visus lētos piedāvājumus secinājums ir viens - vienīgi Kanāriju salās saule uzspīdēs spožāk tā, lai arī vēders būtu laimīgs. Pārējie piedāvājumi atkrīt - Ēģipte, Maroka, Alžīrija... Paldies, bet nē, paldies. Cik vien dzirdēts par ceļojumiem uz šīm valstīm - "sarunas ar lielo balto klausuli", ko dēvē par klozetpodu jūtīgajam kuņģim ir garantēts. Zarnu trakts nospēlē galveno lomu un izvēle krīt uz Kanāriju salām - atrodas pie Āfrikas, bet tomēr vēl Eiropa, jo pieder Spānijai.


Nedaudz no ģeogrāfijas

Kanāriju salu arhipelāgs sastāv no (no lielākās uz mazāko) Tenerife, Fuerteventura, Gran Canaria, Lanzarote, La Palma, La Gomera, El Hierro, La Graciosa, Alegranza un Montaña Clara.
Arī salās laiks ir atšķirīgs. Tai pašā Tenerifē, ja dienvidos spīd saule, tad salas otrā galā jau savilkušies lietus mākoņi, lai gan lietus, kā tāds, ir vien viegls smidzeklis, kas rūdītajām ziemeļnieku miesām tāds piliens vien ir. Dienvidi - pilni ar tūristiem, jo tā ir salas siltākā daļa. Ziemeļi - daudz zaļāki un mākoņaināki, bet smukāki.

Optimisti

Jāsaka, ka nu tā pavirši ceļotāji bija pasākumam gatavojušies. 2 nedēļas pirms izlidošanas tika papētītas mašīnu īres cenas, jo īre tur lēta. Jā - taisnība, ir lēta, ja vien to dara laicīgi caur internetu. Bet kā jau ļaudis optimistiski, tiek izlemts to izdarīt vēlāk, kas arī notika tieši 3 dienas pirms lidojuma. (Es jau redzu smaidu uz jūsu lūpām...) Tieši tā - cenas bija cēlušās, un pamatīgi. Ja 3 nedēļas atpakaļ mašīnu varēja dabūt pa 120 eiro nedēļā ar visu pilno apdrošināšanu, tad tagad bija jārēķinās ar 200 eiro. Pietam, visi lētākie piedāvājumi protams bija izķerti. Vēl viena problēma - kā garantiju pret buktēm un visādām citādām ķibelēm tiek prasīta kredītkarte, no kuras tiek novilkta paprāva drošības nauda. Bet tā kā ceļotāji - optimisti ir rēķinājušies tikai ar tēriņnaudu un kredītkaršu vietā viņiem ir tikai debetkartes, no kurām naudu, kuras nav, nemaz nevar atvilkt (un, paldies, Dievam!), tad tas tāpat izpaliek. Bet draugi-optimisti degunus nav nokāruši!!! Tiek izmeklēti forumi par mašīnu īri Tenerifē un tiek atrasts kāds Ashro, kas vēlāk noskaidrojas, ir mazas vietējās firmeles nosaukums. Netiek prasīta ne kredītkarte, ne drošības nauda, tikai 100 eiro par nedēļu. Esot viņam gan tikai 1 mašīna uz to laiku palikusi - Fiat Punto. Ceļotāji-optimisti bija tik priecīgi, ka pat aizmirsa pajautāt, kuras gada mašīna tā ir, vai ir apdrošināšana utt.
Vienīgais, kas tika izdarīts pirms tam - tika pasūtīts ceļvedis par Tenerifi kopumā ar klāt pievienotu karti, kas, kā vēlāk izrādīsies, ir ļoti nepilnīga. Tika pieminēta ideja pasūtīt kārtīgāku karti, bet optimisti nosprieda, ka gan jau ar šo iztiks tik daudz, lai tiktu līdz viesnīcai un vēlāk, ja vajadzēs, nopirks karti uz vietas.

Ceļotāju-optimistu 1. diena Tenerifē

Pēc 4,5 h lidojuma ceļotāju nogurušajās sejās parādas smaids, jo Tenerife sagaida ar 22 grādiem un skaistu saulrietu - plkst. ir 18.00 un ziema kā nekā, dienas gaisma ir tikai 6 stundas dienā. Tur arī sagaida Ashro, īstajā vārdā Marks, kurš nedaudz apvainojas, kad viņam uzprasa vai ir brits (dēļ akcenta), pārlabojot, ka ir anglis... kaut kā tie īri, skoti un angļi tomēr vēl rīvējas savā starpā...
Un tā, kungi un dāmas!!! FIAT PUNTO! Sabuktēts, vecs un bez stūres pastiprinātāja, varbūt pat bez gaisa spilveniem.... Viens no optimistiem mierina: "mūsu Volkswagens jau tāds pats gandrīz bija, ne?" Otrs: " Nē - mūsējais bija daudz labākā stāvoklī...". Nu neko darīt - kāds ir, ar tādu jābrauc.
Ir jau tumšs, brauc optimisti pa Autopistu (ātrgaitas šoseja spāniski) un drīz optimistiem smadzene būs riktīg *ista, jo jau pie pirmā nobrauciena tiek stūre pagriezta uz pretējo virzienu. Jāpiemin, ka viesnīca no lidostas atrodas 20 min braucienā no lidostas pa Autopistu Sur.
Uz ātrgaitas šosejas nevar tā vienkārši apgriezties pretējā virzienā, tāpēc tiek skatītas zīmes...tādas jocīgas...un atkal tiek iebraukt nepareizi - šoreiz kaut kādā rūpnieciskajā rajonā, kur pat laternu nav. Redzamība nekāda. Pēc kāda gabaliņa, prožektoru gaismā, nez no kurienes uzrodas čaļi, kas ķimerējas gar džipu. Rodas doma uzprasīt ceļu atpakaļ uz Autopistu, bet paliek neomulīgi - čaļu izskats tāds aizdomīgs - labāk ātri tīties prom no šejienes!
Beidzot tiek atrasts ceļš atpakaļ uz šoseju un arī apgriešanās vieta. Ir beidzot pareizais virziens, taču ar to piedzīvojumi tikai sākas. Pēc esošās kartes optimisti iebrauca n-tajās vietās un pilsētiņās ap viesnīcu, mainīja virzienu uz Autopistas neskaitāmas reizes, lamājās viens uz otru vēl vairāk reizes, viens optimists ieteica samaksāt taksistam, lai parāda beidzot ceļu, bet otram iezagās melnais, asinskārais Spīts, ka visu šo braucienu 20 min vietā pagarināja līdz 3 stundām. Līdz viens optimists jau sāka raudāt, otrs padevās un samaksāja taksistam, lai aizved. Viesnīca bija 3 min braucienā no taksistiem. Laimīgi, ka beidzot klāt! BET! Līdz ko Punto bija gandrīz noparkots, tā no priekšējā pārsega sāka velties balti dūmi un šņākoņa. Sakiet vēl, ka tas nav Likteņa līkais pirksts, kas lika mašīnai atteikties tieši pie viesnīcas!

Pulkstens ir jau 21.00, kad ceļotāji ( gandrīz jau pesimisti) ieveļas viesnīcas reģistrācijā. Viens aizmiglotām acīm, otrs pilnīgi sašutis par mašīnu, un abi izsalkuši. Tiek noskaidrots, ka brīvo vakariņu laiks beigsies tūlīt - pēc 15min. Ceļotājiem tiek uzliktas zilas aproces ar viesnīcas logotipu, kuras būs jānēsā veselu nedēļu kā tādiem retiem dzīvnieciņiem, un norādīts virziens uz restorānu.
Pirmā diena ir beidzot beigusies. Ceļotāji-optimisti atkrīt gultā galīgi izmocīti un tomēr nospriež , ka tā tam bija jābūt, ka būtu sliktāk, ja nākamajā dienā viņi dotos uz vulkānu pa serpentīniem un mašīna salūztu tur, jo ne vienam, ne otram nav iespējas piezvanīt - vienam operators neļauj zvanīt uz ārzemēm, otram nav kredīta. Bet tur, augšā, servisu nav!

Ceļotāju-optimistu 2. diena Tenerifē

Ir Svētdiena. Tiek aizsūtīts sms Markam par mašīnu. Vēlāk arī otra, jo atbildes nekādas. Tiek apskatīta vietējā piekraste un meklēta vietēja telefonu kartiņa, ko izdodas atrast tikai vienā veikaliņā. Varat minēt 3 reizes, kam tas veikaliņš piederēja! Indieši optimistiem iesmērē telefonkartiņu par 12 eiro ar piebildi, ka jāiet uz vietējo supermārketu ar pasi to reģistrēt. Ceļotāji paliek aizdomīgi un kārtīgi izlasa, kas uz (jau iepriekš atvērtā un vēlreiz salīmētā) iepakojuma rakstīts. Izrādās, ka šādu kartiņu drīkst pārdot tikai kopā ar mazcenas telefonu, savādāk nav derīga. Ceļotāji griežas atpakaļ un pieprasa naudu atpakaļ. Pēc neliela strīda nauda tomēr tiek atdota. Mācība - nevienam uzticēties nevar!
Oma ir jau daudz labāka nekā vakar - spīd saule, apkārt kalni, zils ūdens... un ļoti daudz vecu cilvēku - tūristu. Pārsvarā no Apvienotās Karalistes un Vācijas, arī Holandiešu netrūkst. Jauniešu praktiski nav...
Saprotot, ka mašīnu neizdosies dabūt pie dzīvības tik ātri, tiek nopirktas ekskursijas ar autobusu uz vulkāna virsotni un uz ūdens atrakciju parku.

Ceļotāju-optimistu 3. diena Tenerifē - SIAM Park

Ceļotājus līdz ūdensparkam aizved speciāls autobuss par brīvu tieši uz parka atvēršanu.
Pats labākais ūdens parks, kur līdz šim ir būts. Interesanti nobraucieni, eksterjers, mākslīgā pludmale, kas noteiktā laikā taisa 3m augstu vilni, kas ļauj ārdīties gan sērfotājiem, gan arī parastajiem mirstīgajiem. Labu iespaidu atstāj arī daudzie saulē iedeguši, stalti, jauni glābēji, kas ir uz katra stūra, pat tādos miermīlīgos nobraucienos pa upīti, kur šķiet nekas vispār traģisks nevar notikt.
Tieši tur var arī nobraukt pa Tower of Power (skatīt video), kas ir 28m augsts, gandrīz perpendikulārs nobrauciens, kas beigās ved cauri slēgtai, caurspīdīgai trubai, kas ved cauri baseinam - pilna ar haizivīm.



Protams, ka brauciena laikā tās haizivis nemaz nepamani, jo acis ir ciet, viss notiek ātri, ka pat iekliegties nepaspēj.

Tur arī tiek pavadīta visa diena, izbraukāti visi nobraucieni. Atlikusī dienas daļa - viesnīcā, pie baseina. Vakarā optimisti izdomā izmantot visas all inclusive ( viss iekļauts - no ang.val.) privilēģijas un bārā pasūta spāņu tradicionālo dzērienu Sangria. Priekštats ir galīgi sabojāts - bārmene sajauc sarkanvīnu ar Sprite. Fū un pē. Nav garšīgi. Ņemot vērā kā viņa vēlāk taisīja Pina Colada, optimisti nospriež, ka īstā Sangria ir jāizmēģina ārpus viesnīcas - varbūt, ka nav tik traki.
Vispār viesnīcas personāls atstāj sliktu iespaidu ar savu paviršo attieksmi. Reģistratūrā pavaicājot, ko var uzspēt apskatīt plkst. 15.00, kādas ir ekskursiju iespējas - atvelkas (vārda tiešā nozīmē) meitene, lēnām izdabū kaut kādu katalogu, sāk šķirstīt, pēc laika sāk grauzt nagus un pēc 5 min atbild, ka neko.
Ēdnīcā ēdiens labs, bet uz pavirši mazgātiem traukiem. Numuriņā dvieļi stipri palietoti, ar izirušiem diegiem un dzelteniem pleķiem.
Te tev arī ir - all inclusive!
Bet ceļotāji-optimisti galvas nenokar, jo var ēst normālu saldējumu cik vien lien, ko arī izmanto, jo Londonā tādus saldējumus dabūt nekur nevar. Ar normālu tiek domāts nepārsaldināts saldējums, bez visādiem ekstra krēmiem un ievārījumiem un konfektēm, kas galu galā sabojā visu garšu.

Ceļotāju-optimistu 4. diena Tenerifē - Mon Teide vulkāns

Un tā mūsu draugus 4.tās dienas agrā rītā savāc organizēts autobuss. Labi, ka maizītes ir sasmērētas līdzi, jo brokastīs tik sanāca pabūt tik kādas 5 min. Veselu nākamo stundu ceļotāji pavada braucot pa citām viennīcām, savācot pārējos.
Beidzot ceļojums var sākties uz augstāko Spānijas virsotni un trešo lielāko pasaulē vulkānu Mon Teide, kas atrodas 3,718 m virs jūras līmeņa. Tas ir aktīvs vulkāns, kurš pēdējo reizi spļāva uguni 1909.gadā.
Pa ceļam gids, kā maziem bērniem, vairākas reizes atkārtojot ciparus un datus, stāsta par vulkānu un apkārtni 3 valodās - spāņu, angļu un vācu. Jāsaka, ka visi, kas strādā tūrisma industrijā zin labi angļu valodu un vēl labāk vācu. Virzoties no piekrastes uz augšu, ļoti labi var redzēt floras un faunas pārvērtības. Piekrastē nekas īpaši neaug, kaktusi un mazi krūmiņi un daudzās banānu plantācijas, kas ir viena no svarīgākajām lietām no kā eksporta šī sala pārtiek. Vairāk uz augšu jau paveras priežu meži (Pinus canariensis) , kas ir pavisam savādāki nekā Baltijā. Skujas ir ļoti garas un aug tādos lielos puduros. Gids stāsta, ka priedes ir ļoti nozīmīgas šai salai, jo ir galvenais augsnes mitrināšanas avots. Priedes adsorbējot kondensātu no gaisa un nogādājot to izslāpušai augsnei. Tā kā lietus ir reta parādība, tad tas ir ļoti svarīgi. Vēl skujas (sausās, nokritušās) savulaik izmantoja banānu pakošanai eksportam. Esot bijis liels ugunsgrēks, kad lielākā daļa priežu mežu nodega. Tad vietējie esot eksportējuši Kanādas priedes, jo tās ātrāk augot, tādēļ Tenerifē ir gan vietējās - subtropu, gan ātrās - kanādiešu.



Optimisti beidzot tiek gandrīz līdz virsotnei. Ir auksts, autobuss piestāj pie pacēlājiem par kuriem jāmaksā atsevišķi. Gids brīdina, ka tur augšā esot tikai 2 grādi un tiem, kam problēmas ar sirdi, braukt augšā neiesaka. Kā nekā 3000 m virs jūras un ar pecēlāju šis augstums tiek sasniegts diezgan ātri. Optimisti par to protams neuztraucas un dodas tik vagoniņā iekšā. Vagoniņš piestāj un tur jau gaida citi, kas grib tikt ar to pašu rīku lejā, bet ak vai. Viens no mūsu ceļotājiem ir tik pacilāts, ka nolemj durvis vērt vaļā pats un elsdams, grūzdams stumj durvis vaļā. Cilvēki otrā pusē krata galvas un rāda, ka jākāpj ārā pa otrām durvīm. Ok - ar sārtumu vaigos ceļotāji-optimisti pasaka Sorry (piedodiet no ang.val.) vagoniņa uzraugam, bet šis tik apgiež acis un pašūpo galvu...
Ir tiešām auksts, bet saule patīkami silda. Ir pagrūti elpot dēļ augstuma, bet ir to vērts, jo paveras skats uz mākoņiem, zem kuriem slēpjas visa Tenerifes dzīvība.

No telefonbūdiņas tiek sazvanīts Marks, kurš nav saņēmis sms par māšīnu. Kamēr ceļotāji ganījās pa serpentīniem kā kalnu kaziņas, tikmēr Marks ir pielējis dzesēšana šķidrumu, kas esot bijis katastrofāli zems un salabojis dažus vadiņus.

Vakarā šie bija izdomājuši pārbaudīt cik ļoti mašīna ir salabota un aizbrauca uz kādu benzīntanku -ko iepriekš bija norādījis kāds atsaucīgs tenerifietis tuvākajā lielveikalā- beidzot nopirkt kārtīgu karti.


Ceļotāju-optimistu 5. diena Tenerifē - Freebird katamarāns

Šajā dienā sala tiek apskatīta nu jau no sāniem, t.i., no okeāna. Uzkāpjot uz katamarāna Freebird klāja, piespiedu kārtā ir jābildējas, lai pēc tam uzmācīgie organizētāji varētu pārdot bildes atpakaļ. Bet tas nekas, jo katamarāns aizved prom gar krastu uz zivju audzētavu, gar kuru luncinās savvaļas delfīni un pilotvaļi. Vēlāk ceļotāji tiek arī pabaroti un aizvesti tuvāk kādai nomaļai peldvietai, kuras tuvumā katamarāns nolaiž enkuru un dod 30 min peldei okeāna zilajos ūdeņos. Ūdens ir ļoti sāļš, bet tas atvieglo peldēšanu un iznīcina mikrobus. Pludmales klintīs var redzēt alas, kur patiešām dzīvo cilvēki. Tāda dikti mierīga diena bija iznākusi jaunajiem ceļotājiem-optismistiem, ka pat uz pēcpusdienas
negaršīgajām kūciņām viesnīcā bij paspējuši.

Tā kā diena vēl nebija galā un nauda par mašīnas īri galu galā jātērē un benzīns bākā jānobrauc, tad ceļotāji paņem jauno karti rokā un izdomā braukt uz kādu ļoti skaistu ciematiņu, dēvētu par Masca.
Lai nesanāktu šmuce un pārsteigumi ar mašīnu, jo drīz arī saule rietēs. Ceļotāji tomēr izdomā pajautāt reģistratūrā cik ilgi līdz turienei jābrauc, bet smaidīgais vīrs aiz letes saka, ka labāk tam pasākuma veltīt atsevišķu dienu, jo parasti mašīnas atstāj pie ciematiņa un tad dodas 2 stundu garā pastaigā līdz piekrastei cauri ciematiņam vērot skaistos skatus. Ar mašīnu braukt cauri šis neiesaka, jo pat pašam esot grūti izbraukt mazās, līkumainās ieliņas, kas diezgan "uzdodot pa nerviem". Ceļotāji izdomāja, ka labāk neriskēs šodien, bet tā līdz pat šai dienai viņi tā arī nav pabijuši Mascā. Žēl gan... Vaicāsiet kāpēc? Tāpēc, ka dienas jau bija saplānotas uz priekšu un citam vairs laika neatlika.
Toties vīrs aiz letes saka, ka varot aizbraukt apskatīt Los Gigantes - vietējās klintis pie paša okeāna. To arī optimisti izdara ar lielu strīdēšanos pa ceļam (kā vienmēr), jo pat ar labu karti sanāk nogriezties no pareizā ceļa un viens otrs tiek vainots tajā vairāk vai mazāk. Bet tas nekas - nolemj otimisti, jo līdz mērķim jau nonāks vienmēr. Jautājums ir tikai - cik ilgā laikā? Klintis kā klintis, bet mazā pilsētele apkārt gan skaista. Daudz mierīgāka par tūristu ieskauto rajonu Playas Americas, kuras tuvumā atradās ceļotāju viesnīca. Jāsaka, ka ar pludmali Playa Arena gan tur nav paveicies - maza, melna un ar draudīgiem ūdeņiem. Optimisti gan izdomāja iemēģināt, bet tik pat ātri pārdomāja, kad ielīduši līdz ceļgaliem ūdenī, saprata, ka straume nes iekšā un viļņi sviež sāpīgi akmeņus pa kājām. Esot tur viena cita pludmale - tuvāk klintīm, bet kopš daži klints bluķi, krītot, ir nosituši pāris tūristus, šī pludmale ir slēgta.


Ceļotāju-optimistu 6. diena Tenerifē - Loro Park

Wow?! Loro parks (Loro - papagailis no spāņu val.) pieder tai pašai kompānijai, kurai iepriekš pieminētais ūdens atrakciju parks Siam Park. Ceļotāji dienu uzsāka agri, jo līdz pilsētai Puerto de la Cruis, kur atrodas šis parks, ceļš bija 1,5 h pa ātrgaitas lielceļu apkārt gandrīz visai salai.



Ja Siam ūdensparks bija uz urrā, tad šis neatpalika ,ja vien pat nebija labāks. Video visu izsaka. Ceļotājiem mutes bija vaļā, vērojot izvalbītām acīm delfīnu, vaļu, jūras lauvu un papagaiļu šovu. Tik profesionālus uzvedumus optimisti vēl nekad mūžā nebija redzējuši. Pēc jūras zvēru trikiem optimisti nospriež, ka sapņu profesija ir būt par delfīnu dresētāju.... Cik skaisti gan skanētu atbilde uz jautājumu: "Par ko tu strādā?" ...
Tik daudz papagaiļu vienuviet nu dien nekur citur nevar apskatīt. Pa visu lielo teritoriju neskaitāmi veidi papagaiļu, visa lieluma un izmēra, un krāsu. Lielas acis ceļotājiem bija arī redzot māsklīgo ledus salu aiz milzīga stikla, kur pingvīni kā ministri bariņos bija savakušies savos melnbaltajos uzvalkos. Kāds nu kurš - mazs un resns, garš un tievs, pūkaināks un gludāks, ar spalvainām ausīm un bez - nu gluži kā Saeimā! Ūdenī šie gan ir daudz žiprāki nekā uz ledus. Tālāk ceļš aizved mūsu draugus uz akvāriju. Varbūt arī nekas savādāks tur nebija kā citur redzēts un pat jāsaka, ka ir pat mazāks nekā citās lielākajās pilsētās, taču ar izdomu noformēts. Milzīgi stikla cilindra akvāriji slejas starp vītņveida kāpnēm, kas pilns ar zivtelēm. Vienā bija salaisti tikai mazie neoniņi. Varat tikai iedomāties kādu skatu tie veido pustumsā lielajā cilndrveidīgajā akvārijā! Pats iespaidīgākais akvārijā ir caurspīdīgā plastikāta eja cauri milzīgam baseinam pilnam ar haizivīm, kur pāris ūdenslīdēji pat pamanās kaut ko tīrīt.

Jā - tā bija viena no iespaidīgākajām ceļotāju-optimistu dienām, taču ar to diena nebeidzās, jo bez izpriecām vajag arī nedaudz no vēstures. Turpmākais ceļš ceļotājus aizved līdz blakus pilsētai La Orotava, kas zināma ar saviem koka balkoniņiem, rokdarbu centru, māla izstrādājumiem. Tieši tur var apskatīt vecāko koka balkonu, kas slejas visā garumā gar māju, kas kādreiz piederējusi kādai turīgai ģimenei, bet tagad tur ir rokdarbu centrs. Diemžēl iekšā pabūt nesanāca optimistiem, jo tika veikti remontdarbi.

Pa ceļam ceļotāji iebrauc arī pilsētā
Candelaria, kur galvenajā pilsētas laukumā lepni slejas Guanches karaļi ( guanches - tā sauca pirmiedzīvotājus uz šīs salas pirms spāņu invāzijas). Tur pat arī ir Candelarias bazilika, kur atrodas Candelarias jaunavas statuja, kas pēc leģendas esot atrasta piekrastē 1594.gadā ( info no wikipedia.com) un kuru apvij daudz leģendu, brīnumstāstu un traģēdiju. Ceļotāji gan tikai dikti žigli ielūkojās bazilikā, bet kauns ņēma virsroku, jo atrasties šortos un topiņā katoļu svētnīcās ir nepiedienīgi.



Ceļotāju-optimistu 7. diena Tenerifē - Niršana

Viens ceļotājs ar trīcošām kājām, otrs ar smaidu pa visu seju, jo nevar kontrolēt savu sajūsmu par gaidāmo notikumu - zemūdens niršanu.
Sagaida optimistus tenerifietis jau hidrotērpā un ar gariem matiem, iedegušu ādu - kā no filmas tikko izkāpis, un saka, ka esot ceļotāji pareizajā vietā. Kad ātri tiek parakstīti papīri par drošību un solījums labi uzvesties gan virs, gan zem ūdens, ceļotāji tiek ievesti mazā konferenču telpā, kur tiek pastāstīta teorija - kā lietot masku, kā atbrīvot spiedienu, kas rodas nirstot dziļāk ūdenī, ko darīt un ko nekad nedarīt. Ceļotājs (tas, kurš ar trīcošām kājām) apmulst vēl vairāk un sabīstas vēl vairāk, jo tā arī līdz galam nevar saprast par to spiediena atbrīvošanu ausīs. Tikmēr otram smaids jau liek žoklim savilkties krampjos...
Visiem tiek izdalītas maskas, hidrotērps un pleznas un ceļojums uz zemūdens pasauli var sākties gumijas laivā, kas aizved nomaļāk uz kādu citu mazu pludmali, kur nemana nevienu cilvēku, tikai vēl 2 laivas ir izmetušas enkuru līdzās.
Kamēr optimisti tiek gudri kā pareizi visus rīkus pielietot, instruktors iedala snorkelēšanas agregātus jaunajiem ceļotājiem, lai tie var pierast pie elpošanas tikai caur muti, kamēr kāds cits pāris jau dodas dziļāk ūdeņos.
Beidzot pienāk arī optimistu kārta. Tiek apjozta veste ar skābekļa balonu un instruktora drošajās ķetnās ceļojums ir sācies uz okeāna dibenu 13 m dziļumā. Jāsaka, ka bija nedaudz problēmas ar spiediena atbrīvošanu, kas lika pat pacelties augšā vairākas reizes virs ūdens, bet pēc vairākiem mēģinājumiem okeāna dibens ir sasniegts, kur arī sagaidīja ziņkārīgie bruņurupuči ar savām zaļi brūnajām bruņām, dažreiz pat iebukņījot sānos, likdami manīt par savu eksistenci.

Ceļotāji nekad neticēja savām acīm ieraugot zivis visās varavīksnes krāsās, kas tiešām luminiscēja ūdenī tieši tāpat kā lielajos akvārijos. Tas bija tik brīnišķīgi, ka viens optimists (tas ar trīcošām kājām) ceļu uz mājām mēroja tāpat kā tas otrs - ar smaidu pa visu seju, bet otram no smaidīšanas vairāku stundu garumā (vai ūdens spiediena rezultātā) sāka klikšķēt žoklis!





Ceļotāju-optimistu pēdējā diena Tenerifē - sērfotāji un piramīdas.

Pēdējā diena bija skumja, jo jādodas bij ceļotājiem atpakaļ, kur valda rudens vēji un sals. Bet tā kā lidojums ir tikai vakarā, ceļotāji vēl izdomā
apskatīt vienu no galvenajām apskates vietā un pasaules brīnumiem - piramīdas, kuru izcelsmi traktē divējādi - vai nu tās uzcēluši pirmiedzīvotāji, vai zemnieki, atbrīvojot laukus no akmeņiem. Godīgi sakot, ceļotājos pēc vakardienas niršanas, piramīdas īpašu iespaidu atstāt vairs nespēja, bet redzēts ir un ķeksīti var ielikt. Bez piramīdām vēl varēja apskatīt botānisko dārzu, kur ir savākta kolekcija ar augiem, kas sastopami uz salas, kā arī Thor Heyerdahl radīto Ra II kuģi un pārējo kuģu prototipus. Kā zināms pirmais kuģis Ra nesasniedza savu mērķi, bet Ra II gan - tas bija veidots no totori (nav ne jausmas, kas tas par augu) niedrēm un sasniedza Barbadosu.

Ceļā uz lidostu optimisti vēl iegriežas pilsētā El Medano, kur beidzot oficiāli var paziņot, ka jaunu cilvēku šeit ir daudz vairāk nekā citās pilsētās. Laikam jau tas ir saistīts ar to, ka šī vieta ir populāra sērfotāju vieta.


Secinājums

Bija skaisti! Ir noteikti vērts tur aizbraukt. Ir daudz ko redzēt, daudz ko darīt gan maziem, gan lieliem - ar nedēļu varētu arī nepietikt. Brauciet rudenī vai agrā pavasarī, jo Āfrikas saule silda skarbi - no turienes arī tie baltie pupi ;)!


Vairāk bildes no ceļojuma skatīt šeit.

Bišķiņ laimes un "3 lietas, kas zāļu skapītī stāv"

27.10.2010.

Es šodien esmu bišķiņ laimīga... Kāpēc? Tāpēc, ka dažu cilvēku (kurus es pat pirmo reizi šodien satiku) smaidi un labvēlība šodien lika saulei spīdēt daudz košāk.
Viesnīcas meičas man apsolīja dabūt manai gimenei labu istabu par lētām naudiņām, un Temzas kuģīšu biļešu pārdevēja par naudas samainīšanu man noorganizēja braucienu par brīvu. Tā kā šodien es uz mājām braucu ar kuģīti, kas piestāja pie paša darba, savāca tikai mani (jo citu braucēju tai laikā, kas brauktu manā virzienā, nebija) un aizveda līdz pat pašām mājām.
Kā lai nodzen smaidu visu ceļu uz mājām, ja pēc 8 darba dienām bez brīvdienām, tu jūties kā atalgots - piebrauc pie darba liels kuģis, tevi savāc un aizved mājās.


"3 lietas, kas zāļu skapītī stāv":

1. lieta - tā ir viena no labajām lietām šeit - attieksme. Tevi jebkurā laikā, jebkurā vietā var uzrunāt svešinieks un sākt ar tevi runāt kā ar vecu paziņu, pietam bez jebkādiem ļauniem nodomiem un mērķiem, jo tu vienkārši otram simpatizē. Esmu pie tā tik ļoti pieradusi, ka pat jau sāku pati uzrunāt uz ielas svešiniekus no gara laika.

2. lieta - tātad - es vēl joprojām esmu maiņas vadītāja kafiju veikalā. Taču jau vakar atsāku sūtīt CV uz citām vietām - tas izsaka visu.. Bet tas, ko es dievinu šajā darbā, ir skaidrs rudens rīts plkst. 6:00 uz Tower Bridge, kad ejot pāri tiltam, labajā pusē lec saule, apspīdot stiklotās fasādes, un zilās debesis atspīd Temzā, padarot ūdeni tik zilu kā dienvidu jūrās. Kreisajā pusē vēl joprojām mēneis ir aizķēries debesīs toč kā "mēnestiņš - čigāniņš", kas ērmīgi izskatās violetisārtajās rīta debesīs.

3. lieta - tās daudzās iespējas, kuras es vēl joprojām neesmu sākusi izmantot. Doma jau ir ar ko sākt, bet tas lai paliek vēl noslēpums...

Paziņojums

04.10.2010.

Manas bildes no ceļojumiem var apskatīt:

http://www.tripntale.com/me/linda-kasumova

PS:Biju pilsētā Bath - bildes runā pašas par sevi


Paldies par uzmanību!

People

25.09. 2010.

Man pietrukst BTR...

Jauns cikls

25.08.2010.

....hmmmm...[pārdomu mirklis]....[apņemšanās]....es laikam atvēršu Starbaksa franšīzi Rīgā!!! [ Šaubas iezogas momentāli]... laikam...., kad ekonomiskā situācija uzlabosies... Mammu! Tu būsi mana grāmatvede. (Eh..nav galīgi tās apņēmības tik daudz kā gribētos.)


"Maybe I'm liar but not a fucking!" (Varbūt es esmu melis, bet ne sasodītais (pārfrāzēts)!)

Kārtējais 23. mēnēša datums, kad jāmaksā īre. Apsaimniekotājs paziņo, ka ar pāriem vairs netaisās pagarināt līgumus, ka gribot, lai istabās dzīvo pa vienam. Mums mēneša laikā jāizvācās. Ok - beidzot stimuls pakustināt pakaļas un beidzot atrast ko labāku par to peļu midzeni. Maksājām nedaudz mazāk nekā līgumā bija teikts dēļ pelēm, bet tas nekur rakstiski nebija fiksēts, tāpēc apsaimniekotājs (dēvēts par Luisu) paziņo, ka grib starpību par visiem šiem nodzīvotajiem mēnešiem un taisās tos atvilkt no depozīta, ka bija iemaksāts pašā sākumā, bet būs tik labs, ka neskaitīs nost rēķinus par gāzi, internetu un ūdeni. Edgars pret to iebilda un sanāca neliels kašķis, kurš pārauga lielākā pēc tam, kad no pirmā stāva uznāca augšā kāds cits pāris un prasīja vai mēs izvācoties, jo Luiss viņiem pēc mēneša esot piedāvājis mūsu istabu. Edgars viņu nosauca par fucking liar (sasodītais melis, no ang.val.) uz ko Luiss sašutis pieprasīja viņu tā nesaukt. Edgars iebilda, ka tas ir tas, kas viņš ir, pēc tā, kad paziņo, ka negrib sadarboties ar pāriem, bet citiem tai pat laikā piedāvā mūsu istabu. Luisam nu vairs nebija ko iebilst kā tikai atzīt, ka viņš ir melis, bet ne fucking (nolādēts, no ang.val.)!
Tā tas arī viss palika, līdz pienāca izvākšanās diena. Atnāk meitene un paziņo, ka aprēķinot rēķinus par gāzi, ūdeni un internetu, mums atvilks vairāk par 300 GBP. Tāds nu ir šīs kompānijas veids kā izvairīties no depozīta atmaksas, jo līgumā teikts, ka rēķinus jāmaksā vienreiz ceturksnī, kas nekad nav noticis, jo neviens naudu par rēķiniem nekad nav vācis. Mēs kategoriski atsakāmies maksāt. Luisam tiek uzrakstīts "sirsnīgs" meils ar draudiem par valsts ierēdņu izsaukšanu mājas apskatei (no kā viņi tik ļoti baidās, jo pie sliktiem mājas apstākļiem viņiem var liegt māju izdot īrēšanai) un palikšanu vēl vienu mēnesi ilgāk, ja netiks atdots depozīts pilnā apmērā.
Luiss atrakstīja tikpat sirsnīgu meilu ar nožēlu par to, ka Edgars ir tik nabadzīgs, ka "jālūdzas" viņam "apmaksāt" mūsu rēķinus. Viņš būšot tik cēlsirdīgs, ka apmaksāšot tos. Viņam esot žēl, ka Edgars nevar atļauties tādu dzīvokli ar baseinu, kāds ir viņam un viņa draudzenei, viņš cerot, ka kādudien Edgars pelnīs tik pat daudz cik viņš, lai tādu var atļauties sev un savai draudzenei.
Nu jā... ko lai saka. Taisnība jau viņam ir, bet tā vēstule bija tik netipiski mūsu raksturam rakstīta, ka mēs pat sasmējāmies. Tādu tekstu drošvien sāpīgi uztvertu kāds musulmanis vai arābu tautas pārstāvis, kur tiek noniecināts viņa maciņa biezums un nespēja uzturēt vairāk par vienu sievu.
Galu galā - atdabūjām savu depozītu pilnā apmērā.


"Goodbye Gherkin! Hello Greenwich" (Attā Gherkin (pipargurķīts - olveida ēkas iesauka)! Sveika Grīniča!)

Nu ko - baseins man nav, toties tagad ir pašai sava vannas istaba. Mana vēlēšanās ir piepildījusies, un es dzīvoju Greenwich (lasīt iepriekšējos ierakstus). Samērā jaunā ēkā, dzīvoklī ar balkonu, no kuras paveras Greenwich universitātes viena no ēkām un, pagriežot skatu pa kreisi, Temza, kuras pretējā krastā lepni slejas Canary wharf debesskrāpji.
Visu šo "pasākumu" dalām ar ķīniešu pāri ( IT speciālisti) - ļoti klusi un tīrīgi cilvēki.


"Thank you for choosing Starbucks!" (Paldies, ka izvēlējāties Starbucks)

Tātad - es tagad esmu maiņas vadītāja. Tomēr!!! Nu jā - tā sanāca, ka trešo reizi pēc piedāvājuma drošvien būtu muļķīgi atteikties. Menedžeris zin, ka gribu strādāt savā profesijā, bet gribot arī man dot iespēju labāk nopelnīt, nekā ņemt kādu jaunu no malas par maiņas vadītāju. Piekritu, ar noteikumu, ka vismaz 2 mēnešus nekur neaizlaidīšos.
Padomāju, ka ja jau man nekā nesanāk neko atrast pa dizainera sfēru, tad vismaz priekš CV noderēs. Katram gadījumam - ja nu kas. Plāns tomēr ir maksimāli šim darbam veltīt pusgadu, jo paralēli ir radies pamudinājums mācīties digitālo kompozīciju un pievērsties nedaudz citai/paralēlai sfērai.
Vispār daždien darbā ir pat interesanti. Vairāk nākas iepazīt viesnīcas cilvēkus, un viņi sāk izrādīt interesi par mani, ievērojot to, ka no rītiem es nāku arvien biežāk un biežāk pēc naudas un atslēgām. Ir arī uzradušies tādi patstāvīgie klienti, kurus es pat gaidu atnākam...
Vienīgais, ka laikam es nebūšu tā pati mīlētākā maiņas vadītāja pārējiem kolēģiem. Kā viens mans kolēģis smejoties teica: "You are quite bitchy!" (no vārda bitch - kuce).
Tagad, lai tiktu uz darbu man jāceļas 5:00, ja ir rīta maiņa, bet tas nekas, jo šķērsojot Tower Bridge rīta saulē, visa rīta neapmierinātība izgaist. Vispār es gribēju ielikt bildes, bet tagad ir draņķīgs laiks - nekas smuks neizskatīsies, kā tas izklausās pēc apraksta. Tādēļ nebojāšu priekšstatu ar pelēkām bildēm.

Jāpiemin, ka pa šo laiku esmu bijusi arī uz vienu darba interviju, kur bija iespēja kļūt par logotipu štancētāju uz flashatmiņām. Darbs izklausījās tik vienkāršs un tehnisks, ka man pat nebija, ko teikt, kas arī bija iemesls tam, ka vēl joprojām atrodos tur, kur esmu. Biju pārāk klusa un pārāk maz sevi slavēju...

Женщина коварная (mantkārīga sieviete no kriev.val.)

1.07.2010.

Vakar esot Deivids Bekhems "grozījies" apkārt mūsu veikalam (fotosesija esot bijusi). Man kā reiz bija brīvdiena, bet šodien kolēģi lielījās, rādot man telefonā bildes, kur redzami nofotogrāfēti kopā ar viņu. Smieklīgi, ka pat priekšautus nav noņēmuši. Jocīgi pat palika. Ne man tas futbols interesē un pat Bekhema seja jau apriebusies no visām tām reklāmām, kas apkārt, bet neliela škrobe iezagās, ka palaidu garām. Laikam jau esmu женщина коварная, jo nedaudz vēlāk apdomājot, vai arī es skrietu bildēties, nosecināju, ka drošvien ne. Es drīzāk paprasītu autogrāfu, ko vēlāk varētu pārdot kādam fanātam.

Dialogs

14.05.2010.

E:"Ko tu šodien sadarīji?"
L: "Visu dienu ar Dimku novazājos".
E: "Nu re! Redz kur tev arī draudzene!"

Īsumā:
Man ir jauni kaimiņi. No Rīgas. Dmitrijs un Edgars. Izrādās, ka Dmitrijs nav nemaz tik svešs - abi ar manu brāli ir pazīstami. Pasaule tomēr ir maza.
Vēl 2 dienas iepriekš izplūdu asarās, ka man nav draudzeņu un nav ar ko parunāties. Ja Dimka būtu meitene - viņš būtu laba draudzene. :)
Vakar viņš cepa kotletes un viņam bija līdzi sava panna! Beidzot latvieši šai mājā ir pārsvarā un varbūt beidzot būs kārtība.
Nost ar franču kakām!!! Lai spīž spodrība!!!

Atskaite

30.04.2010.

Ir pagājuši nu jau gandrīz četri mēneši, kopš strādāju Starbucksā...
Šajā laika posmā esmu palaidusies slinkumā, meklējot dizainera darbu un pat palaidusi garām iespēju aiziet uz darba interviju savu baiļu un stulbuma dēļ, bet varbūt tikai priekšnojautas dēļ (ar tādu domu es sevi mierinu).

Tātad - kā tas viss bija?
Valentīna (kaimiņiene no pirmā stāva), kas strādāja par dizaineri kādā farmācijas uzņēmumā piedāvāja man savu vietu. Ne jau tādēļ, ka viņa bija atradusi ko labāku, bet tāpēc, ka viņa vairs nevarēja izturēt... Kolēģi esot nūģi un darbs esot garlaicīgs, jo jāštancē viss pēc reglamenta. Darba līgumu arī izvairās slēgt. Sākumā padomāju, ka viņa varbūt ir no tiem trakajiem māksliniekiem, kuriem tāds štancētāju darbs vienkārši nav piemērots, bet no otras puses viņa ir pietiekami apzinīga un prātīga, lai tā vienkārši aizietu no darba. Tas vien jau mani darīja uzmanīgu. Noklausoties lielo bēdu par šo darba vietu, man jau zuda vēlme vispār pieteikties, kas arī nospēlēja lielo lomu manai turpmākajai rīcībai. Mans CV un portfolio jau bija nosūtīts.
Nedēļa jau bija pagājusi, kad man telefonā tika atstāts balss ziņojums, lai pārzvanot sakarā ar jauno darba iespēju Polai. Nākamajā dienā es zvanīju 5 reizes, 5 reizes man atbildēja dažādi cilvēki neieinteresētā tonī un ar tādu attieksmi, ka es šaubījos vai Pola vispār uzzinās par maniem zvaniem. Solījās nodot viņai ziņu un pat zvanīt atpakaļ, bet nedēļu atkal telefons klusēja.

Telefona zvans. Lielisks skotu akcents. Pola. Pusi no viņas teiktā nesaprotu, jo adrenalīns manas smadzenes paralizē un angļu valoda izklausās pēc ķīniešu. No fragmentiem saliekas informācija, ka viņa grib, lai atnāku uz interviju tajā pašā nedēļā. Click!!! Šonedēļ es pie jums nevaru tikt (lasīt - negribu iet) uz interviju! Varu nākamnedēļ jebkurā laikā, jebkurā dienā. Uzrakstiet man e-pastu, kad man atnākt. Pola pārjautā manu e-pastu un es jau nojaušu, ka nekāda e-pasta nebūs.
Tā arī bija - nekāda e-pasta nebija un no Valentīnas uzzināju, ka Pola esot gaidījusi manu zvanu, bet drošvien ne pārāk ilgi, jo bija jau pieņemts cits cilvēks.
Pāris dienas pati uz sevi dusmojos un mēģināju saprast vai tiešām problēma bija manā angļu valodā un pārpratumā par to, kurš kuram rakstīs un zvanīs, vai arī manā attieksmē? Drošvien, ka abi...

TOTIES!
Atbraucot atpakaļ no 6 dienu brīvdienām Latvijā, mans menedžeris kafiju veikalā uzticēja man veikala atvēršanu (man negribot un neprasot) un dienas beigās piedāvāja kļūt par maiņas vadītāju, kas nozīmētu lielāku algu un arī pienākumus!!! Bet... es atteicos. Menedžeris zin par visiem maniem nodomiem, tāpēc saprata. Teikšu atklāti - tas glaimo un nedaudz arī vilina - kā nekā pirmais amata paaugstinājums mūžā (dizaineriem jau tās karjeras kāpnes ir īsas un niansētas vai nav vispār, kas tad var vēl augstāk vai zemāk būt par dizaineri? Galvenais mākslinieks? Jaunākais dizaineris? Viens un tas pats gandrīz. Tikai laika un algas jautājums). Kāpēc atteicos? To pašu nevajadzīgo papildu pienākumu dēļ, alga būtu nedaudz lielāka, jo tas nozīmētu strādāt pilnu slodzi pusslodzes vietā, kas savukārt nozīmē lielākus nodokļus valstij, jo šeit ir progresīvā nodokļu sistēma. Turklāt tas vēl vairāk iedzītu saknes tajā veikaliņā un būtu grūtāk tikt prom, un mazāk laika un vēlmes koncentrēties uz savu mērķu sasniegšanu. Nu negribas man veidot karjeru viesnīcā un daudzi to arī nesaprot, kā es varēju atteikties. Arī kafijas biznesā iedziļināties nav jēgas, ja es taisos atgriezties dzimtenē. Nu nav mums tā kafijas kultūra tik attīstīta un cilvēki neprot dzert kafiju. Pietiek mums uz visiem ar Double Coffee.
Zinu vienu pārīti no Kolumbijas, kas ļoti mērķtiecīgi veido karjeru kafiju veikalā. Viņiem dzimtenē pieder ģimenes kafijas lauki. Abi tiešām pārzin to lietu un viņiem ir mērķis.
A es ko? Atbraukšu mājās, nopirkšu dārgo espresso mašīnu un vasarnīcā mēģināšu audzēt kafijas pupiņas siltumnīcā ar lielajām apsildāmajām iekārtām? Kam tā kafiju pupiņu pārzināšanas pieredze būs vajadzīga?
Hmm...Nez kā es varētu nosaukt nosaukt savas pupiņas... tās drošvien būtu sīkas un sīkstas, ja vispār izaugtu. Izsludinu konkursu uz kafijas pupiņu (audzētas manā siltumnīcā) oriģinālāko nosaukumu! Balvā kafija Columbia!

I believe I can fly

20.04.2010.


Vuiiiiiiii!!!!!!!!

Ir 23:43 pēc Londonas laika un mans logs ir nospeķots no mana deguna. Pirmie lidmašīnu trokšņi naksnīgajās debesīs pēc nedēļu ilgā klusuma un neskaidrības liek manām ausīm saspicēties, acīm dzirkstīt un smaidam izaugt līdz pat ausīm (tās, kuras saspicētas).
Ja vien rīt atkal nenotiek kāda kataklizma ar vulkāniem un to dūmiņiem, tad parīt manam reisam uz Rīgu nevajadzētu būt atceltam.

Gaidiet nu mājās ar saviem +6 grādiem un lietu!

Kuš!

Šodien Londona ir klusa. Debesis ir tīras, tikai nedaudz mākoņainas. Islandes vulkāns ir darījis savu... visi reisi atcelti.
Pat nedaudz jocīgi - tik pierasti ir dzirdēt lidmašīnas un redzēt tās, švīkājot debesis pa divām, trim, pat četrām vienlaikus.
Pa lielam - man ir vienalga, kamēr vien tas neskar mani. Ceru, ka nākamnedēļ kāds vulkāns neizdomās nošķaudīties atkal un neizjauks manu ceļu mājās.

Cietais rieksts!

Vai var 3 gadu laikā divatā sakrāt naudu mājai un mašīnai par minimālo algu?

Pareizā atbilde: Jā!
Ar noteikumu, ja mašīna un māja tiek pirkta Uzbekistānā - protams ne jau jauna, bet tāda - vidējas klases. Neskatoties uz to, ka krāšanas laikā ir jāuztur arī savi pirmskolas 3 bērni, kas palikuši vecvecāku uzraudzībā un mazu pārtikas veikaliņu. Bet jā - tas ir pilnīgi iespējams!

Sūdzambībele

Prologs

Sen neko neesmu rakstījusi laika trūkuma un noguruma dēļ.
Šonedēļ beidzot tiku pie 2 brīvdienām pēc kārtas un radās iespēja kaut ko ierakstīt, bet viss sagāja greizi, jo pirmais, ko ieraudzīju savā blogā bija nesmukas krāsas... Nja - pavasaris dara savu un man kā nagla pakaļā visu laiku tirdīja doma, ka jānomaina blogam veidne. Pirmās brīvdienas dienas 4 stundas es nosēdēju pie datora, meklēdama gatavas veidnes, kas man patiktu, jo manas html zināšanas ir pietuvinātas nullei...mmm..nu labi (šodien man labs garīgais)..pietuvinātas divniekam, lai varētu pati uztaisīt veidni. Viss beidzās ar to, ka 4 stundas методом тыка (bakstīšanās - no krievu val.) urbos cauri veidnes html un gandrīz likvidēju pieeju savam blogam. Mani izglāba interneta pārlūka vēsture. Brīvdiena beidzās ar sliktu garastāvokli, bet toties ar apņēmību nākamajā dienā visu izlabot.
Nākamā brīvdiena - Vualā!!!! Kā jums patīk? Protams man nevajadzētu lepoties par gatavu veidņu izmantošanu un dažs labs arī smīkņā, bet mans galvenais prieks ir par to, ka manī ir atmodusies vēlme iedziļināties html valodā un šoreiz arī izdevās html pielabot tā, ka arī strādā.
Bet tas tā...
Tātad - šoreiz pasūdzēšos par skarbo darba ikdienu, kaimiņu karu un kontaktu dibināšanu.

I Derība - Darbs

Teikšu godīgi - sāk palikt garlaicīgi. Viss jau ir zināms un būtībā neko jaunu iemācīties nevar. Ak jā - man vēl jāiemācās taisīt flat white.
Par šiem dažiem mēnešiem, kopš šeit strādāju, es vēl joprojām jūtos 10 mm virs zemes, ar to domājot, ka jūtos ļoti atšķirīga starp saviem kolēģiem. Jā, varbūt esmu iedomīga, bet man ir iemesls, jo es šeit neesmu dēļ naudas un pa karjeras kāpnēm tomēr esmu nedaudz pakāpusies ( kāds varētu teikt, ka dažus pakāpienus gan pakāpusies atkal zemāk, bet es tā neteiktu. Drīzāk esmu uzkāpusi uz citām trepēm, savas atstājot turpat blakus. )
Bet ir daļa kolēģu, kas jūtas apdraudēti, jo sanāk, ka esmu "uzkāpusi uz viņu trepēm". Kāds no parasta baristas ir kļuvis par maiņas pārzini un no lielajiem priekiem par sasniegto pilnībā nomaina attieksmi pret citiem un ne jau uz to labāko pusi. Tā kādu dienu, kad arī pāri manai galvai sāk birt komandas un pārmetumi par to, ka neprasu atļauju kaut ko darīt (piemēram uz savu galvu sāku taisīt šokolādes bāzi, kas būs derīga vēl turpmākās 2 dienas, jo zinu, ka tūristi tūlīt plūdīs bariem, un šokolāde tiks izdzerta pāris stundu laikā). No lielā izbrīna par dzirdēto, es bezrūpīgi atcērtu: "Kāpēc man Tev vispār kaut kas jāprasa?" Uz ko saņemu atbildi: "Ne jau par velti es te esmu!" Man sanāk smiekli un es atbildu, ka ļoti labi, bet šokolāde ir derīga 48 stundas ( ko mans oponents bija piemirsis) un vēl nereizi nav bijis tā, ka mums kaut kas paliktu pāri. Oponents nosarkst un melo man acīs skatīdamies, ka vakar esot nācies izliet laukā. Turpmākās pāris dienas man nākas uzklausīt netiešas piezīmes caur nevainīgiem jociņiem, ka es pretendējot uz maiņas pārziņa amatu.
Viss - tam pielieku punktu un atklāti paziņoju, ka: Es, Linda no Latvijas,
1.netaisos šajā darba vietā palikt ilgi,
2. netaisos veidot karjeru apkalpojoša sfērā,
3. nemaz nealkstu kļūt par maiņas pārzini, jo:
a) man nepatīk darboties pa tiešo ar naudu
b) bail no lielas atbildības
c) esmu šeit uz pusslodzi
d) atbraucu dēļ valodas

Viss daudzmaz palika skaidrs un tagad ir miers. Vismaz no viena... bet vēl jau ir dažs labs, kuram esmu kā nagla pakaļā, jo redz, ka menedžeris ar manu darbu ir apmierināts, tieku šad un tad paslavēta. Ne jau tāpēc, ka taisītu kafijas garšīgāk vai smaidītu plašāk, bet gan tāpēc, ka nečīkstu katru dienu par to, cik ļoti esmu nogurusi vai arī nediedelēju pārtraukumu visnepiemērotākajā brīdi, izdaru savu darāmo un eju mājās. Tas nav mans hobijs, tas ir tikai naudas pelnīšanas veids, kas it nemaz nav sliktākais. Man tas ir treniņš - angļu valodas treniņš, komunikācijas treniņš. Pateicoties šim darbam, es vairs nebaidos no cilvēkiem, mācos sarunāties un uzturēt sarunu ar svešiniekiem, tai pašā laikā justies brīvi. Vēl līdz galam nesanāk, bet sanāks - es zinu.

Tādi paši 10mm virs zemes staigātāji ir tie, kas paralēli mācās un strādā uz pusslodzi tāpat kā es (vismaz pēc līguma, šobrīd strādāju gandrīz pilnu slodzi). Pavisam cita attieksme pret darbu, citas sarunas, intereses. Tā manā ikdienā ienāca Lidija no Vācijas ar kuru man gribētos saglabāt kontaktu, bet diez vai sanāks, jo vasarā viņa dodas atpakaļ.

II Derība - Kaimiņu karš

Un tā mana franču kaimiņiene Roxana ir sabojājusi visu manu priekšstatu par franču tautu kopumā, ka man pat darbā, izdzirdot franču valodu, spalvas saceļas stāvus.
Roxana - jauna franču meitene, puspanks. Atbraukusi uz Londonu, lai nopelnītu naudu mistiskai fotogrāfu viengadīgajai skolai, kas maksā ļooooti dārgi, kas sola no viņas pataisīt izcilu fotogrāfi, lai gan neizskatās, ka fotogrāfija būtu viņas ikdienas aizraušanās. Par labām fotogrāfijām tiek atzītas tās, kas ir pusmiglainas - sauktas par mākslinieciskām. Nepatīkot bildēt ārā. Patīkot sudiijas bildes, tikai vajagot melnus aizkarus.
Pa lielam man viss pie kājas. BET! Zāles pīpēšana katru dienu neatbrīvo no kaimiņbūšanas pienākumiem tādiem kā mazgāt aiz sevis traukus!!! Netīrie trauki izlietnē stāv dienām.
Tusiņi pēc 24.00 notiek gandrīz katru nakti - tiek vesti ciemiņi, katru reizi citi ( dažādu tautību un dzimuma).
Es sāku gulēt ar ausu aizbāžņiem un izskatos apmēram šādi (skat. bildi).
Pacietības mērs bija pilns, kad man bija jāceļas uz darbu 5.00, bet Roxana atvilka mājās veselu baru ap plkst. 3.00.
Tusiņš turpinājās ar skaļu mūziku un zviedzieniem. Mans lūgums uzvesties klusāk tikai ignorēts...
Toties Edgars nākamajā dienā piedraudēja, ka ja tā atkārtosies, tad nākamreiz visi ciemiņi tiks izlikti aiz durvīm... Netīros traukus viendien mēs izvācām no izlietnes un ielikām atpakaļ viņas istabā.
Tik bieži ciemiņu vairs nav, bet trauki izlietnē vēl šobaltdien stāv... Roxana ar mums vairs nesveicinās, bet laikam jau kopš tās reizes, kad viņa bija atstājusi Edgaram paziņojumu telefonā, lai iedodot kaimiņienes Valentīnas telefonu, jo viņa naktī nākšot mājās, bet atslēga sabojāta. Edgars gribēdams kā labāk, piezvanīja atpakaļ uz to pašu tel. num., bet par izbrīnu atbildēja Roxanas darba devējs, kas nebija informēts par telefona nesankcionētu izmantošanu darba laikā... nea... viņa ar mums ilgi nerunās... lai gan. Izskatās, ka briest jauns konflikts, jo mana zīmīte par traukiem atkal tika ignorēta.

Evanģēlijs

Tā lūk! Esmu pasūdzējusies par sīkajām ikdienas ķibelēm. Vai palika labāk? Nea... jo nedaudz grauž sirdsapziņa par to, ka esmu pametusi novārtā datorgrafiķa darba meklējumus. Zinu, ka neesmu attaisnojusi daža laba cerības. Kāds varbūt arī tagad saka: "Es taču teicu, ka tā būs! ", un smīkņā, bet... es vēl joprojām ticu, ka viss ir iespējams un vajag tikai ļoti gribēt. Acīmredzot tās gribas šobrīd ir par maz... Nesodiet bargi! Man vēl ir atvaļinājums!

Draugu būšana

Man nav draugu šeit, ceru, ka pagaidām. Edgars neskaitās! Gribas paklačoties, parunāt par kaut ko - it neko. Aiziet ciemos... Atmiņā bieži pavīd kaut kādas nenozīmīgas ( šobrīd man pat ļoti nozīmīgas) epizodes, sarunas ar draudzenēm. Nav jau tā, ka man viņu būtu ļoti daudz labāko draudzeņu, bet tās, kas ir - "mētājās" kaut kur apkārt, pat tad, kad biju Latvijā. Un es ļoti novērtēju to, ka satiekoties, mums viss ir pa vecam. Varat to uzskatīt par atzīšanos mīlestībā.
Par draugiem - pārējiem. Man jūsu arī pietrūkst. Domāju par to cik forši būs atkal satikties, bet nesen par to ar Edgaru runājām... Tā ir tikai ilūzija... diemžēl... Ir brīdis, kad tie cilvēki ir ar tevi un līdzās ilgāku dzīves posmu, bet atliek tev nozust un viņi tik pat ātri tevi aizmirst. Kāds uz vēstulēm vairs neatbild, kāds nesveicinās, satiekoties ir neveiklas sarunas. Tas laikam ir normāli, bet ziniet, ka man atmiņā jūs paliksiet tādi, kādus es jūs pazinu.
Kāpēc es visu šito tagad rakstu? Tādēļ, ka es plānoju atbraukt vasarā un man bail satikties ar draugiem. Ja nu kāds draugs, kuru es uzskatu par vienu no labākajiem, izrādīsies ir bijis tikai labs paziņa? Bet paziņas ir kā zobu birste - to nomaina ik sezonas...


PS: Life soundtrack :) - Mew No More Stories Are Told Today, I'm Sorry, They Washed Away

Asimilācija

Nu jau otrā nedēļa aprit, kopš strādāju jaunajā veikalā pie paša Tower Bridge.
Laikam jau man ir ļoti paveicies, jo aprunājoties ar tādiem pašiem imigrantiem kā es, man esot jābūt ļoti veiksmīgai, ka jau otrajā nedēļā (kopš esmu atbraukusi) dabūju darbu un pavisam nesliktu. Manis iepriekš pieminētais franču pāris, kas dzīvo ar mani vienā mājā (Aleksis un Matilde) 16. februārī dodas atpakaļ uz mājām, jo divu mēnešu laikā nav atraduši darbu un nauda esot beigusies. Šonedēļ šiem piedāvāju darbu manā veikalā, jo mums trūkst darba roku, bet viņi jau esot nopirkuši biļetes...
Man patīk agrie rīti, kad jābūt darbā 6.30. Jā - atzīšos, kad noskan modinātājs, gribas nosist blakus gulētāju, kurš celsies daudz vēlāk, lai dotos savās gaitās. Londona nemaz nav klusa 6os no rīta - satiksme ir pietiekami aktīva, taču uz ietves pretimnācējus gan satiksit tik pāris. Svaigais gaiss, ko mazās ēstuves vēl nav paspējušas piesmirdināt ar saviem fish & chips (zivs fritējumā un frī kartupeļi), putnu čivināšana, klusums, ieejot jahtu ieskautajos Svētās Katrīnas dokos. Lietus šeit ir īsta svētība - liekas, ka lielākā daļa netīrumu ir noskaloti. Darba diena beidzas 14.30 un liekas, ka visu ko vēl var paspēt izdarīt. Galīgi nepatīk man vakara maiņas, kad darba duna sākas plkst. 16.00 līdz 21.00, ar pirmo dienas daļu nezini pat ko iesākt. Paldies Dievam tīrīšanas darbi nu man ir secen - tik vien kā iekārtu tīrīšana, jo tualetes un grīdas nāk tīrīt viesnīcas uzkopšanas departaments. Arī mobingu ir secen, jo esam visi vienā līmenī. Amans mani grib iemācīt darboties ar kasi, bet ahhh, es vēl joprojām neatšķiru monētas...
Veikals ir gaišs, stiklots, mazs. Skats uz tiltu. Nedēļas nogale gan ir murgs - pilns ar tūristiem, kas pārvietojas baros un spiedzoši bērni.
Vēl viens pluss bez tā, ka nav jātērē nauda transportam ir tas, ka viesnīca par saviem darbiniekiem rūpējas un baro - man nav jāmaksā par pusdienām.
Hmmm, ko lai saka.... šī pieredze nav veltīga - man nākas runāt ar cilvēkiem, būt laipnai un jā - varbūt būt lišķei, tēlot labu garastāvokli, pat tad, kad nav, bet tas noder. Esmu kļuvusi skaļāka, drošāka, bet ne tik ļoti, lai sāktu garāku sarunu ar klientiem, jo ar valodu pagaidām ir kā ir. Iznāca kāds kuriozs - saku no rīta Justam, ka nevaru atrast suņu pautus (ar to domājot virtuļus). Justs man pārprasa vairākas reizes līdz saprot par ko ir runa, nedaudz pasmīn, bet ir īsts džentlmenis un nesmejas, tik neuzkrītoši mani izlabo. Doughnuts [dounat] (virtuļi - ang.val.), izrunāju kā dog nuts (dog - suns, nuts - rieksti, sarunvalodā - pauti, no ang. val.). :)

Vakar iesaistījos Nacionālajā veselības sistēmā t.i. pierakstījos poliklīnikā, kas mani solās nodrošināt ar ģimenes ārstu. Nezinu vēl kā ar speciālistiem, bet ārsti šeit ir par brīvu. Esot jāmaksā tikai par zāļu izrakstīšanu, kas ir 7 mārciņas, bet izklausās pēc kārtējās farmāciju kompāniju "uzvārīšanās".
Sagaida mani Lucijans - feldšers, laborants. Pēc tautības polis. Visjaukākais polis līdz šim, ko esmu šeit satikusi!!! Pie viņa es iešu nodot asinis spiegdama no priekiem par tikšanos ar viņu. Labi kopts, šarmants vīrietis ap gadiem 35-45, kurš pirmajā tikšanās reizē prasa uzrādīt pasi un dzīves vietas pierādījumu (vēstuli no bankas vai kaut ko tamlīdzīgu, kas varētu apstiprināt dzīves vietas adresi), iedod mazu burciņu. Ievērojot manu neizpratni saka, ka tajā jāpačurā un tad jāatnak vēlreiz.
Atnāku vēlreiz! Solīds kā vienmēr - glaunas kurpes, glīts balts, piegulošs krekls un melnas bikses. Konfekte! Nav ne miņas no pierastā baltā halātiņa un neapmierinātās fizionomijas par mazajām medmāsu algām (ahhh kā man viņu pietrūkst...) Viņš paņem manu piepildīto burciņu, pieliek pie kaut kāda aparāta un pievēršas man, lai mani nomērītu, nosvērtu. Lucijans nopriecājas, par maniem mērījumiem un piebilst, ka pārsvarā pacienti esot ar svara problēmām un neveselīgu dzīves veidu. Izprašņā par manas ģimenes pārciestajām slimībām, cik daudz smēķēju vai nodarbojos ar sportu. Cik vienības nedēļā alkoholu lietoju.... samulsu...saku, ka lietoju labi, ja 2 vienības mēnesī.
Paprasu, kas notiek ar to cūkas gripu šeit. Viņš atmet ar roku un saka, ka tā jau cauri. Cerams, ka nemelo. Piebilst, ka esot pieejamas vakcīnas, bet es neesot riska grupā, tāpēc neiesaka. Saku, ka neticu tai vakcīnai. Lucijana sejā pavīd atzinīgums. Viņš atklāj, ka viņam nācās vakcīnu sev injicēt, jo tas esot bijis obligāts pasākums visiem medicīnas darbiniekiem. Pēc vakcīnas neesot varējis pacelt roku četras dienas, temperatūra, esot vēmis 3 dienas pēc kārtas un nekad tik traki savā mūžā iepriekš neesot tā slimojis.
Ģimenes ārsti esot poliklīnikā 4 gab. - var izvēlēties pie kura iet. Jāatzīst, ka iepriekš nopētīju, kādas tautības dakteri tur strādā. Nopriecājos, ka pārsvarā visi ir briti.
Ak jā - burciņas rezultātus pasniedz man uzreiz - parāda listi ar rezultātiem ( uhh, tas gan bija ātri! ). Esmu pilnīgi vesela! :)

Trūkstošo lietu top 5

Man pietrūkst:

1. Rīta un vakara pārbraucieni ar riteni Mēness iela - Ķīpsala (ieskaitot brīvdienu braucienus ar dāmām Mēness iela - Mežaparks)
2. Jūra un smiltis
3. VW Passat GL EG-7355 (skat. attēlu)
4. Biezpiena sieriņi Kārums ( šeit pārdod tikai lietuviešu, bet ja ir Kārums, tad vecajā iepakojumā un mazā izvēlē)
5. Daudz, daudz baltu seju, nenovīdīgās latviešu cilvēku dabas, atklātais pofigisms, toties patiesums.

PS: Ģimene un draugi ir ārpus konkurences.

Greenwich

Esmu sev atklājusi vēl vienu "miera ostu" Londonā. Griničas (Greenwich) parks. Pēc nosaukuma jau var nojaust, ka tā ir tā vieta, kas saistīta ar tādu jēdzienu kā Griničas laiks - ".. Griničas laiks -pasaules laiks . Griničas laiks ir laika josla, kura nosaukta arī par 0. laika joslu, šīs joslas meridiāns ir Sākummeridiāns, jeb Griničas meridiāns, kas iet caur Griničas observatoriju Londonā." (citāts no Vikipēdijas).

Vairāk par Griniču var uzzināt šeit, bet par pašu parku šeit.

No visiem parkiem - šis viennozīmīgi ir mans mīļākais. Te paveras brīnumains skats uz Londonas biznesa rajonu Canary wharf. Un kur nu bez vāverēm!
Parkā arī pirmo reizi pa visu šo laiku sadzirdu latviešu valodu. Kāda ģimene, kurā aug mazs Maikliņš apmēram gadu vecs... nez vai par godu nu jau nelaiķim Maiklam Džeksonam? :)
Lai kā arī būtu - latviešu valoda manai ausij tagad skan kā medus maize. Ja līdz šim es neklausījos dziesmas latviešu valodā, tad tagad parakņājoties datorā tiek uzraktas Prāta Vētras (kas man nekad nav patikuši) un Astro'n'out dziesmas.



Ak jā! Janķelis - dranķelis (Edgara bijušais kolēģis, draugs) bija atbraucis uz pāris dienām. Atveda man sieviešu žurnālus, rupjmaizi un balzāmu. Nekad nebiju domājusi, ka tā priecāšos par žurnāliem latviešu valodā!

Princese uz zirņa

Ievads (Princese)

Nedēļas nogalē sazinājos ar Amanu. Pirmdien esot jābūt viesnīcā uz sapulci. Speciāli paprasīju vai man kā īpaši vajag saģērbties. Šis saka, ka nē, lai ģērbjos kā gribu, tik lai paņemu atkal pasi un apdrošināšanas numuru.
Pirmdienā saģērbjos ērti, uzvelku savus mīļos džinsus, kedas un aidā! Sapulcē bija saaicināti kādi 10 cilvēki, no kuriem tikai es un Maria no Kolumbijas strādās Starbaksā. Pārējie tika pieņemti visādiem citādiem amatiem pašā viesnīcā un tās filiālēs. Bija viena lietuviete ap 30, kas tikai nesen esot pārcēlusies uz Londonu, jo kaut kādā mazākā pilsētā, kuras nosaukumu es neatceros, neesot bijis darba, izņemot McDonaldā, kur viņa arī esot nostrādājusi. Paprasīju par izglītību - vidusskolas... Viņa saka, ka izglītībai neesot nozīmes, lai dabūtu šeit darbu... Pret to iebilda krieviete, kas šai pašai viesnīcai esot veltījusi jau 4 gadus, sākot viesnīcā strādāt kā istabiņu uzkopēja. Todien viņa parakstīja bārmenes līgumu... Un jau kārtējo reizi es sev prasīju: "Ko tu te dari?!"
Sākās viss ar dažādu papīru (drošības noteikumi, līgums, informācija par veselību u.t.t.) parakstīšanu nenormālos tempos, ka pat nepaguvu īsti saprast, ko īsti parakstu. Pēc pusdienām sākās gara lekcija par viesnīcas vēsturi, sastāvu, pamatprincipiem tās darbībā un cita pilnīgi lieka informācija, kas man bija jānoklausās no 9.00 līdz pat 17.00. Visapgrūtinošāk bija klausīties un skatīties garlaicīgu prezentāciju powerpointā par pārtikas glabāšanu, pasniegšanu, ieskaitot pat par baktēriju veidiem un to izraisītām blaknēm. Kā tāda bioloģijas un mājturības apvienotā lekcija. Likās, ka visa diena tiek lieki notērēta un smadzenes tiek pildītas ar vati. Visu to mēģināju uztvert kā angļu valodas stundu, jo saskāros ar ļoti daudziem terminiem, kas man iepriekš nebija zināmi. Teiksim tā - angļu valodas stunda par tēmu ugunsdrošība un ēdināšanas serviss.
Pēc tā visa, ierodoties mājās, es atrodu vēstuli, kur iekšā ir ielūgums un norādījumi par sapulci, no kuras es tikko pārrados. Protams!!! Dress code! (ģērbšanās stils - ang.val.) "..lūdzu ierasties ikdienišķi solīdā apģērbā. Lūdzu nevilkt ne džinsus, ne treniņbikses!" Ko tad nu vairs..
Nākamajā dienā ierodos vēlreiz uz ekskursiju pa viesnīcu. Šoreiz viss ačgārni - es sapucējusies, pārējie džinsos. Atkal šķērsām. Tā pati krieviete, kas vakar, man pienāk klāt un prasa ar nicinošu smīnu uz lūpām: "Tu tikko no diskotēkas?" Nu johaidī! Kas tas tagad tāds bija? Pasūtu domās viņu "3 mājas tālāk" un turpmāk ignorēju.
Izvazā mūs pa visiem stāviem, ieved dažādos numuriņos. Garlaicīgi... Atkal laiks tiek tērēts veltīgi...


Iztirzājums (Zirnis)

Trešdiena! Kamēr mans kafijas veikaliņš pie viesnīcas tikai top, sākas mans treniņš vienā no Starbaksiem pie Liverpool stacijas, kas ir pats apmeklētākais un noslogotākais tajā apkaimē. Rinda tur gandrīz nekad nebeidzas un dažreiz pat vijas laukā uz ielas.
Pirmajā dienā nācās vākt netīros traukus no galdiņiem un likt trauku mazgājamā mašīnā, bet pirms tam atkal jāiziet visi drošības noteikumiem cauri, jāparaksta kārtējās lapeles. Atkal dress code - viss melnā, nekādu auskaru, manikīra, smaržu, jo kafijas smaržu varot sabojāt... Viss pārējais likās tik nesaprotami. Visu laiku haoss aiz letes. Visi skrien šurpu turpu, ķer, grābj, izkliedz man nesaprotamus ēdienu nosaukumus. Pēc 6 stundām es velkos mājās pārgurusi ar riebumu jau par rītdienu. Nākamajā dienā man jau ļauj palīdzēt baristām (tie, ka kafijas taisa), lejot priekš viņiem pienu. No dažiem kolēģiem izjūtu nedaudz mobingu, liekot man darīt pašus nepatīkamākos darbus, pavēlošā tonī, īpaši pēc tam, kad uzzina par manu iepriekšējo nodarbošanos un par to, ka tik ātri esmu dabūjusi darbu. Nezinu...varbūt arī, ka man tikai tā izlikās, bet viennozīmīgi starp viņiem bija tādi ar kuriem man nepatika strādāt kopā. Savukārt ar dažiem man bija vieglāk citās maiņās, jo viņi pazina Edgaru. Kā teikt - Edgars man nedaudz bija "nolīdzinājis celiņu". Vislielākos pārmetumus saņēmu par to, ka esmu pārāk nopietna un nesmaidu. Bet kā var smaidīt, kad tu visu laiku jūties ka apmaldījusies zoss, kas neko nesaprot kas un kad jādara. Vēl valodas barjera un nepārliecinātība par sevi un tās domas, domas, domas galvā, kas visu laiku šaudās - par patērēto laiku, bailes par to vai tik es šādā veidā neiestigšu, netikšu nekur tālāk par kafijas veikalu, par zaudētām iemaņām, par pašu lēmumu šeit atbraukt. Pavisam sabruku, kad bija slēgšana un lika tīrīt tualetes, kad nācās tīrīt svešas kakas.... Asaras mājās bira kā pupas. Edgars piedāvāja pamest darbu, ja tik ļoti riebjas. Man tas likās negodīgi, nekas neatlika kā saņemties un turpināt. Mierināja doma, ka manā veikalā pie viesnīcas būs mierīgāk un savādāk, jo visi tur būs vienā līmenī.
Un labi, ka nepadevos, jo ar katru reizi man deva jaunus pienākumus un man pat sāka palikt interesanti. Visinteresantākais šajā darbā ir kafiju testēšana, kas norit katru dienu. Tiek testēta kāda no kafijām. Tā ir jāsmaržo, jāiestrebj un jāpasaka, ko tev tā atgādina, ko sajūti. Cik tā ir stipra, vai ir paliekoša pēcgarša u.t.t. Klāt tiek piekosti noteikti gardumi, kas pilnībā izmaina kafijas garšu. Es kā kafijas nedzērāja biju patīkami pārsteigta. Līdz šim kafija priekš manis bija ...vienkārši kafija. Nekad nebiju domājusi, ka tai ir tik daudz nianses, ka tā var garšot pēc garšvielām, ka pēc kāda garduma uzkošanas tā var mainīties pavisam un palikt pavisam ūdeņaina. Visa testēšana tiek pierakstīta mazā smukā grāmatiņā, kas tiek izdota katram darbiniekam, kur jau ir neliels apraksts par kafiju - no kurienes nākusi, kā apstrādāta u.t.t.
Ar saviem iespaidiem padalos ar veikala vadītāju, kas visu šo laiku mani atbalsta un palīdz mācīties visu to kafijas mākslu. Viņa to saprot kā manu vēlmi kļūt par kafijas ekspertu, kas ir viens no amatiem. Būtu jau interesanti, bet vai vajag? Tas vēl vairāk man liek aizdomāties, ka iespējams šis darbs man varētu būt uz ilgu laiku un atkal iedzen mani nelielā stresā. Pārnākot mājās nolemju, ka, ja arī darbs sanāks uz ilgāku laiku, tad noteikti jāmācās. Atrodu skolu, kur varētu turpināt savu izglītību un par nelielu nožēlu nosecinu, ka uzreiz maģistros netikšu, jo ar savām pašreizējām zināšanām ir par maz. Iegāž digitālā dizaina trūkums. Toties ir cerība tikt atkal bakalaurā, kas arī ir neslikti, jo šeit ir pavisam citi mācību standarti. Bet līdz tam man jānokārto IELTS (internacionāla angļu valodas testēšanas sistēma). Saprotu, ka bez kursiem man neizdosies to nokārtot, tāpēc sāku meklēt kursus un to cenas. Nolemts - līdz septembrim man jānokārto IELTS, lai vismaz kaut kas virzās uz priekšu.
Ar katru dienu jau sāku aprast ar situāciju un nākamās pirmdienas maiņa ir vienkārši ideāla, jo strādā Tomasz un Hamman. Tomasz - polis. Pirms tam strādāja kādu laiku ar Edgaru, bijām jau iepazīstināti pirms tam un viņš visu šo laiku man palīdz mācīties to kafijas mākslu, tikai bieži vien uzkrita uz nerviem, jo visu laiku pārmet, ka nerunāju ar klientiem un nesmaidu. Hamman!!! Oooo! Hamman, my friend! Hamman - liela auguma puisis manos gados vai vecāks (nevar saprast) ar fantastisku balsi un smaidošām acīm, visu mīlulis, jo ir pats jautrākais un sabiedriskākais visā veikalā. Žēl tikai, ka sanācis ar viņu strādāt tikai 2 reizes - varbūt visas iepriekšējās maiņas liktos daudz vieglākas. Hammans ir no Bagdādes, bet Anglijā dzīvo jau no 3 gadu vecuma. Jā - musulmanis, bet izskatās, ka viņš tikai par to uzjautrinās. Darba gaitā stāsta kā kaitina savu tanti un stāsta cik daudz skaistu sieviešu saticis dienā. Bet šī tik šausminoties un sauc par grēkotāju. Todien sanāca, ka mūs palaida vienā laikā uz pusdienām, tad arī nedaudz aprunājāmies. Izrādās viņš Starbaksā strādā jau vairāk par 4 gadiem un tagad mācās maģistru filozofijā. "It is just a coffee! That's it!" (Tā ir tikai kafija un viss! - ang.val.) ar šādiem vārdiem viņš mani mierina. Parunājām nedaudz par reliģiju, pēc kā nopratu, ka viņš to uztver tik pat mierīgi kā kafijas taisīšanu. Pēc veikala slēgšanas, kad sākās uzkopšanas darbi, viņš pār mani apžēlojas un uzņemas grīdas beršanu. Hamman, God bless you! (Hamman! Dievs Tevi svētī! - ang.val.)
Tajā pašā veikalā mācības notiek arī Mariai, bet man sanāk reti viņu satikt - maiņas nesakrīt. Daniela no Portugāles - viņa izrādās arī strādās ar mums. Pirms tam strādājusi jau tai pašā hotelī un tur arī dzīvojot. Nezināju, ka viesnīca piedāvā saviem darbiniekiem istabas. Tur esot vesels stāvs, kur dzīvo viesnīcas darbinieki. Tomēr Daniela piebilst, ka tas neattiecas uz Starbaksa jaunajiem ( ar domu, ka, ja es gribētu tur dzīvoties par 30 mārciņām nedēļā, es nevarētu). Jocīgi tas viss... It kā strādā Starbaksā, it kā hotelī, bet pēc kuriem standartiem vadīties? Tā arī nekādas sajēgas nav.


Nepabeigts nobeigums

Šonedēļ ir manāms progress - es jau smaidu, sāku runāt un izteikties jau kā pārējie. Zinu, kā pagatavot lati, kapučīno, moku, makiato, šokolādi un...hmmm... ar frapučīno esmu vēl uz Jūs, bet vismaz sāku apkalpot klientus rindā. Grūti jau atcerēties, kad viņi nober savu dzērienu, kad ir kaut kādas ekstra prasības, kas zibenīgi jāatzīmē (piemēram - ļoti karstu, vaniļas, ar sojas pienu, dubulto ekspreso, lielo, uz vietas, ar/bez putukrējuma). Daži pat paliek aizkaitināti, kad pārprasu vairāk par 2 reizēm... hmmm, bet tā ir tikai kafija. Tikai citiem tā ir tik pat kā gaiss, bez kura diena nav iespējama.
Paralēli tam visam, kad ir brīvāks laiks un kad neiekrītu uzreiz pēc darba gultā ar smeldzošām kājām, tiek nosūtīti arī pāris CV. Esmu saņēmusi vienu atteikumu un vienu vēstuli, kur teikts, ka mans CV ir nosūtīts tālāk izskatīšanai.

Tātad no pilnīga kafijas nedzērāja es sāku kļūt par kafijas ekspertu, kas pusdienās tomēr paņem grand (vidējais krūzīšu tilpums pēc Starbaksa standartiem) piparmētru tēju... :)

Job Hunting

Cēliens Nr.1

Tā pa īstam savus darba meklējumus uzsāku tikai pagājušo ceturtdien, jo pirms tam Edgars man bija sarunājis vietu Starbaksā. Ar šādu domu biju jau noskaņojusies. Taču pa starpām bija vēl jaunais gads un vēl uzsnidzis sniegs, kas angļiem bija liela traģēdija, bet skolēniem liels prieks, jo skola nebija jāapmeklē šai briesmīgajā laikā, kad ārā ir -1 un ir uzsnidzis vesels 1cm. Attiecīgi arī darbi gandrīz visiem bija uz laiku apstājušies. Jo darbinieki netiek uz darbu!!!
Kad nu pienāca 2010. gada pirmā darba nedēļa, bija sarunāta tikšanās ar menedžeri Denīzu, kas pārvalda Starbaksu tieši pie Gerkhina St. Mary Axe ielā. Tieši tajā pašā dienā viņa atsūta sms, ka pārceļ tikšanos uz citu dienu, jo Starbaksam lielā sapulce. Vienalga - Edgars mani aizved uz to kafijas veikalu un iepazīstina ar kolēģiem, kas noņem visu manu spriedzi, kas bija sakrājusies pa šo laiku un uz brīdi man jau sāk likties, ka tas ir mans sapņu darbs. Vārdsakot - atmosfēra bija nepiespiesta, mani sagaidīja draudzīgi un pieņēma uzreiz, bet viss pateicoties Edgaram.
Nākamajā dienā Denīza paziņo, ka viņi nedrīkst pašlaik pieņemt darbiniekus, jo apgrozījums ir samazinājies. Protams, ka visas manas ilūzijas sabrūk, un iezogas satraukums par to, ka tomēr būs vien pašai jākustina sava pakaļa un jāmeklē sev darbs.
Edgars pa to laiku mani mierina un stāsta (īstenībā visu laiku stāstīja), ka es neko neesmu pazaudējusi, ka viņam pašam tas darbs riebjas, riebjas izlikties, uzdot vienu un tos pašus jautājumus klientiem un vienalga - tas darbs nav priekš manis. (Viņam nez kāpēc ir priekšstats, ka esmu ofisa žurka un nemāku runāt ar cilvēkiem un izlikties par to, kas neesmu... Piekrītu! Bet spīts iezogas nemanāmi un paziņoju, ka tā nemaz nav!)
Tai pašā laikā es viņu cenšos pārliecināt, ka viņam tam darbam jāpatīk, kaut vai tikai tāpēc, ka viņa darba vieta atrodas ļoti skaistā vietā - St. Katherine Docks. Tā ir jahtu piestātne ar neskaitāmiem kanāliņiem un jahtām, pie pašas Temzas un Tower Bridge. Tā nu es viņam čivinu apkārt un jūsmoju neviltotā priekā par šo vietu, kas atrodas tikai 20 min gājienā no mājām. Pieķeru sevi pie domas, ka man tomēr ir svarīgi ūdeņi tuvumā, lai cik zili vai zaļi, vai dubļaini tie būtu. Man kā meitenei no "pilsētas ar rītdienu" tā ir mīļākā vieta Londonā.
Vakarā Edgars beidzot apskata manu portfolio un dzelžainā pārliecībā noskalda, ka nekādi Starbaksi nebūs, ka portfolio esot pietiekami labs, lai es varētu dabūt darbu savā profesijā. Nolemts!
Es tomēr viņam palūdzu vēl sazināties ar Starbaksa cilvēkiem un apjautāties, vai kur citur cilvēki nav vajadzīgi. Ienāk informācija, ka viesnīca, kas atrodas tajos pašos Katrīnas dokos taisa vaļā Starbaksa frančīzi un cilvēki varētu būt vajadzīgi...


Pārtraukums 10 min

Tiek piegādātas pasūtītās, mazlietotās grāmatas - Harijs Poters un Twilight visas daļas. Vienīgais veids kā izklaidēties, jo kompis vēl joprojām nav piegādāts, radio un TV arī nav.
Nobriest doma par staigāšanu apkārt uz reklāmas aģentūrām un piedāvāties pašai. Vienīgais kontakts ar ārpasauli lielajā globālajā tīmeklī ir mini Opera (internets) Edgara telefonā, kur arī tiek sameklētas tuvākās aģentūras manā apkaimē.


Cēliens Nr.2

Pienāk ceturtdiena, es sapucējos, "uzzīmēju" sev seju, sakārtoju čemodānu, tuvākajā kopēšanas centrā izprintēju CV un dodos pa iepriekš atrastajām adresēm. Nekāda stresa, jo vairākas vietas netiek atrastas pēc adreses. Pieņemu, ka tika atrasta veca informācija un arī rajons nav pats centrs.
Viena no adresēm bija kaut kāda koledža, kur mani neielaida - esot iepriekš jāzvana. Ok - tāpat diez vai tā būtu īstā vieta...
Tieku līdz mazam izglītības centriņam, kur ir arī daži ofisi. Uzņemšanā apvaicājos par konkrēto aģentūru - jā, esot. Lielā žurnālā man liek parakstīties un ievada laiku, cikos esmu ieradusies.
Tieku līdz nelieliem ofisiem, kas ir atdalīti ar stikla sienu. Tā kā neredzu ne vienu izkārtni ar nosaukumu, dodos tur, kur vairāk cilvēku. Khrrrr...nepareizi! Man norāda, ka esot jāiet tālāk.
Telpas interjers liecina, ka tur strādā vismaz 5 cilvēki, bet tobrīd bija tikai 2.
Pirmais, kas mani ierauga ir omulīgs afroamerikānis ar jautājošu skatienu. Tā nu bliežu vaļā, ka esmu grafiskais dizaineris, kas meklē darbu un, ka varbūt viņiem noder papildus noderīgas rokas. Afroamerikāņa lūpas lēnām atplaukst plašā smaidā, kas man pilnīgi noņem jebkādu satraukumu. Viņš bez vārdiem piebaksta vīrietim, kas nemaz nedzirdēja mani ienākam, jo sēdēja ar muguru pret ieeju un klausījās kaut ko austiņās. Tas bija Alex, kas pēc turpmākās sarunas rada iespaidu, ka ir šīs kompānijas vadītājs - vīrietis ap 30 gadiem, brits.
Bliežu savu iepriekš iestudēto tekstu vēlreiz. Alex ir nedaudz izbrīnīts, bet es instinktīvi paveru acis plašāk un smaidu lielāku. OK - izskatās, ka viņš ir gatavs mani uzklausīt. Sākumā viņš saka, ka neesot īpaši laika, ka varbūt varu atnākt citu dienu. Es piekrītu, pieminu, ka portfolio ir man līdzi. Viņš vēl kaut ko saka - liekas, ka vienu un to pašu, ka īsti vakanču nav, laika arī, bet lai atstājot kontaktus, jo, kad esot daudz darba, tad ņemot klāt freelancerus. Pajautā, kur esmu strādājusi iepriekš, ko darījusi - īsumā pastāstu. Neliela pauze... YESSSSS! Laikam mans mākslīgo acu skaistums ir iedarbojies, kā arī biggest exhibition company in the Baltic States (lielākā izstāžu kompānija Baltijas valstīs - ang. val.) pieminēšana. Viņš ir mainījis savas domas un grib skatīties portfolio tūlīt pat.
Nebiju gaidījusi, ka vispār nāksies vērt vaļā savu koferi, tāpēc nācās noņemt plēvi no grāmatiņas, kas aizsargāja no skrāpējumiem, viņa acu priekšā. mmm..neveikli. Beidzot tikusi vaļā no pārtikas plēves un pasniedzot, viņš sākumā tā kā paņem, bet laikam pēc iepriekš redzētā atsakās šķirstīt, baidoties to sabojāt. :) Tā nu mēs šķirstam mani bilžu grāmatiņu un viņš pajautā vai man ir arī web pieredze, saku, ka nē, bet norādu uz flashu, kas mētājas pa koferi, ka tur ir baneri, video, prezentācijas. Viņš saka, ka to varbūt, lai atsūtu meilā, ka viņam vēl joprojām neesot laika. Jo tālāk šķirstam, jo biežāk dzirdu Very good! (ļoti labi - ang. val), pie sadaļas grafika, kur ir attēlots tas trakais ods ar brūkošām mājām un televizors, viņš bērnā priekā iesmejas un pat iebaksta ar pirkstu un saka I like it! ( Man tas patīk - ang. val.). Beidzot pievarējuši grāmatiņu, viņš izdomā, ka tomēr grib redzēt arī flash atmiņas saturu. Very good....padomāju....
Tā nu pēc visa apskates viņš iekopē manu portfolio pdf formātā pie sevis kompī un iedod savu vizītkarti, un saka, lai atsūtu meilu ar CV elektroniskā formā. Kad būšot vajadzīgi papildu darbinieki, tad došot ziņu.
Atvadamies. Pieņemšanā tiek fiksēts laiks, kad izeju. Nosecinu, ka esmu pie viņiem pavadījusi veselas 40 min. YESSS! Tas strādā. Pēc visa šitā jūtos tik izsmelta, ka darba meklējumus vairs neturpinu tajā dienā.
Nākamajā dienā no mājām esmu izvilkusies par vēlu, jo ir piektdiena un diez vai kāds ap plkst. 15.00 - 16.00 gribēs mani uzklausīt. Aizvelkos tomēr vēl uz vienu kantori, kur mani sagaida samulsis džeks, nesaprazdams, ko no viņa gaidu. Ofisā vinš ir viens. Tik nosaka, ka tagad neesot piemērots laiks. Es samulstu tik pat ļoti kā viņš un pat vairāk un dodos prom pēc tam, kad pajautāju vizītkarti. Tikusi ārā nosecinu, ka pašreizējie laikapstākļi nav man labvēlīgi, jo ofisi pustukši dēļ sniega un sala traģēdijas.


Pārtraukums 15 min

Sestdiena - neatceros, ko darīju...
Svētdiena - Edgaram brīvdiena. Dodamies uz zinātnes muzeju, kuru nepaguvām apskatīt līdz galam vasarā, un pat šoreiz visu līdz galam neapskatījām. Muzejs ir par velti.
Aizvelkamies pie lietuviešu čoma (topošā režisora, dēvētu par Marselu) uz Pret a Mange, kur viņš strādā par baristu. Paēdam ar 50% atlaidi, kas nav mazsvarīgi, jo paēst kaut kur ārpus mājas ir ļoti dārgi.
Vakarā atrodu nākamās adreses, kur pirmdien doties darba medībās.

Noslēgums

Pirmdiena. Esmu jau gandrīz gatava doties darba medībās. Zvans no Edgara - vai es esmu ar mieru iet uz interviju sakarā ar to Starbaksa frančīzi hotelī. Savukārt Edgaram tā bija pēdējā diena Starbaksā, par ko viņš bija diezgan priecīgs. OK - aiziešu. Tā kā nebija zināms, kad īsti būs intervija, tad palieku mājās gaidīdama. Dusmas - visa diena velti notērēta, jo intervija būšot tikai otrdien. Nu neko - ieslīgstu Twilight vampīru stāstā un nosecinu, ka tā ir visīstākā lasāmviela adresēta emo bērniem, un ka modē atkal nāk bālums un nogurums. Forši - nebūs jātērē nauda solārijam!
Vakarā pārtaisu CV uz klasisko variantu - diez vai viņi priecāsies par manis krāsaino CV, kur trekniem burtiem rakstīts GRAPHIC DESIGNER.
Otrdiena. Plkst. 11.00 man jābūt hotelī, bet līdz tam man jāizdrukā jaunais CV. Izeju 10.00, bet man par nepatīkamu pārsteigumu drukāšanas kantorītis ir ciet, dodos uz tuvāko netklubu - tas arī ciet. Nelabs sākums... Jāpiemin, ka visos veikaliņos un iestādēs man tuvumā strādā cilvēki no austrumiem ( turpmāk dēvēšu par babajiem, kas apzīmēs personas nākušas no austrumiem, melnīgsnējos, jo nacionalitātes es neatšķiru.) Pie sevis nodomāju, ka varbūt šiem kādi reliģiskie svētki, ka viss ciet... Vienīgais kantoris, kas vaļā, ir kaut kāds Bangladešu naudas pārskaitīšanas punkts. Ieraugu, ka tur ir printeris. Mēģinu izmēģināt laimi, izmantojot savu mākslīgo acu skaistumu un dodos iekšā. Pirmajā minūtē es nevaru neko loģisku izspļaut, manas angļu valodas zināšanas pēkšņi kaut kur izgaisa. Pēc laika saņemos un prasu pēc palīdzības - vai nevar izdrukāt? Lūdzu? Es samaksāšu! Šie krata galvas, ka nē - neesot atļauts. Tad neko - novēlu domās viņiem sirsnīgu Fuck You! un nolemju, ka došu savu krāsaino CV. Kā būs - tā būs.
Ierodos 20 min par ātru. Pēc vairākiem apļiem ap hoteli dodos iekšā un gaidu ieejas hallē, kur plkst. 10.00 man jāuzzvana kādam Amanam ( 3 reizes varat minēt, kas viņš pēc tautības), ka esmu klāt. Robota balss telefonā man paziņo, ka adresāts nav sasniedzams. Pamazām sāku nervozēt...pēc 5 neveiksmīgiem mēģinājumiem es pat atviegloti uzelpoju, ka varbūt tā lemts un man nebūs šis darbs. Mēģinu pēdējo reizi...khrrr...izdevās. Amans saka, ka būs vēl jāuzgaida. Jo ilgāk gaidu, jo vairāk satraucos - vēders griežas, slikta dūša, rokas trīc. Pēdējo reiz man tā bija vidusskolas eksāmenā. Garām man paiet 2 sievietes, kas spriežot pēc formas tērpa ir istabiņu uzkopējas - sejas nogurušas, nekāda dzīvesprieka. Vergi!!! - man smadzenēs pazib doma... Kļūst pa visam slikti, pirmo reizi man iešaujas reāla doma, ka es varētu vienkārši aizmukt, pazust. Taču mans plāns nerealizējas, jo es tieku pamanīta. Amans mani ierauga un atved vēl kādu meiteni - kolumbieti manos gados. Simpātiska meitene. Iedod mums aizpildīt anketas. Uzprasu kolumbietei vai viņai ir pieredze strādājot par baristu. Atbilde - apstiprinoša. Atkal bišķiņ nomierinos, jo esmu pilnīgi paliecināta, ka ar tādu CV kā mans, paņems viņu. Amans piedāvā kafiju vai tēju, vai ko citu - kolumbiete atsakās, es prasu pēc ūdens. (tik detalizētu rakstu tāpēc, ka tas jau bija pirmais pārbaudījums). Kolumbiete aizpilda papīrus pirmā un tiek ievesta tālāk hotelī - restorānā. Es arī pēc laika dodos turp - restorāns tukšs. Amans liek man nosēsties pāris galdiņus tālāk un gaidīt. Tagad mana kārta. Atkal tiek piedāvāts ko padzerties, es atsakos. Jautājums vai man garšo kafija, es savā naivumā atbildu, ka man labāk garšo šokolāde. Saņemu pārmetumu, ka ja gribu strādāt šai kompānijā, man būs jāsāk dzert kafija. Bāc! Man jau tas darbs nepatīk! Seko vēl viens jautājums vai nevēlos kafiju....neliels klusums un apmulsums... Amans man piepalīdz: "Say, YES!" ( saki, jā! - ang.val.) OK - Yes.... Turpmākie jautājumi ir par to, cik daudz es zinu par šo kompāniju, tā kā biju jau izstudējusi lielo melno grāmatu, kas bija iedota Edgaram par Starbaksu, tad jau zināju pareizās atbildes. Tad bija uzvedinoši jautājumi par to, kā es varētu palīdzēt realizēt lielāku noietu nekā tas tiek prasīts. Galvā pazib lappuse no lielās melnās grāmatas, kur tiek pieminēts klientam piedāvāt vairāk neka viņš vēlas. Dodu viņam piemēru, ka ja apmeklētājs pasutīs kādu dzērienu, tad mēģināšu iesmērēt arī kēksiņu. Par šādu atbildi viņš ir ļoti gandarīts. Un Amana izsauciens Perfect! izskan pa visu restorānu. Tālākie jautājumi bija diezgan līdzīgi, un es ievēroju, ka sāku atbildēt kā robots.
Attalgojums... Amans saka, ka atalgojums būs 6.15 stundā. Jau zināju, ka neko lielāku nevar pretendēt, tāpēc saku, ka - der! Viņš šaubīgi uz mani paskatās un prasa - vai patiešām? Laikam jau dēļ manas profesijas, jo dizaineri šeit saņem sākot no 8 mārciņām stundā. Man sanāk smiekli un prasu, vai viņš man var piedāvāt ko labāku? Atbilde noraidoša, un viņš paliek atklāts, sacīdams, ka cilvēki restorānā saņem 5,50 stundā, ka Starbaksā likme ir nemainīga, un tāds nu ir tas atalgojums apkalpojošajā sfērā. Kas tad man vēl atliek? Pieminu to, ka tāpat mans mērķis ir iemācīties angļu valodu, un sevi mierinu, ka tas ir tikai uz laiku un uz pusslodzi, lai vismaz ir kāda kabatas nauda.
Pēc brīža viņš aiziet un atnāk ar vēl kaut kādu menedžeri (brits), kas laikam ir augstāk stāvošs par viņu. Notiek atkal īsa intervija šoreiz ar britu - izskatījās vairāk pēc face control (ārējā izskata atbilstība - ang.val.).
Pēc brīža Amans paziņo, ka esam paņemtas abas....
Prieks par to, ka es tomēr no viesnīcas neaizmuku un izturēju pirmo lielo interviju angļu valodā, bet par pašu darbu....nez... sajūsmā neesmu.
Pirmdien sākas apmācība.

PS: Žetons tiem, kas izlasīja līdz galam!

Foto no tiem pašiem Katrīnas dokiem - vienīgais mierinājums par šo darbu vietu.

Prelude

Dzīva, apmierināta par izvēli padzīvot kādu laiku Londonā un samierinājusies.
Samierinājusies ar pelītēm un prusaciņiem dzīvoklī un pat istabā, samierinājusies ar kaimiņu nevīžību un britu absurdu dažādās ikdienas situācijās.
Toties nespēju nopriecāties par skatu no loga, kaut arī caur restēm, uz Gherkin ēku, kas liek justies, ka dzīvo pašā centrā...nu labi..dzīvoju pie centra.

Tātad par kaimiņiem un citiem dzīvnieciņiem:
Visi kaimiņi pārsvarā ir franči - visi ļoti dažādi, tādēļ nevar noraksturot franču "nacionālās īpašības", ja nu vienīgi to, ka brokastīs viņi ēd saldumus un viebjas par manis pagatavoto karstmaizi ar sieru un tomātiem. Ja es nezinātu, kas ir Nutella, tad padomātu, ka tas ir kāds franču nacionālais brokastu sviests.
Stāvu zemāk dzīvo 2 franču pāri: Alex ar Matildi, kuri vēl joprojām ir darba meklējumos jau mēnesi, tikai nevar īsti saprast meklēšanas intensitāti, jo tā vien šķiet, ka visu laiku sēž mājās. Toties ir ļoti tīrīgi un man brīžam gribētos, lai viņi dzīvotu ar mani vienā stāvā.
Otrs pāris ir..."unknown artists" - nekas par viņiem nav zināms, jo viņi neiesaistās jebkādās diskusijās un ir ļoti noslēgti. Zināms tik tas, ka meitenei jau kādu laiku ir stiprs klepus un čalis ir vienīgais, kas no abiem strādā. Ak jā - Alex ar Matildu sūdzas par elsošanu un čīkstieniem nakts laikā, jo viņu abu istabu savienojot kaut kāda ventilācijas truba, kas darbojas kā skaņas pastiprinātājs.
Vēl otrā stāvā mitinās Valentīna no Itālijas, kas arī ir grafiskā dizainere un strādā savā profesijā.

Leģendārais trešais stāvs.
Esam jau pazīstami! Mani sauc Linda, esmu no Latvijas. Mitinos ar Edgaru vienā istabā. Pretī man dzīvo franču meitene Roksana, kas nevīžo aiz sevis aizvākt un kurai man ir nolūks uzzīmēt ilustrētu pamācību ( jo mutiski viņai, acīmredzot, nepielec) kā neatstāt aiz sevis netīrus, nepiesegtus traukus ar ēdienu uz vairākām dienām, ka peles ēd viņas pārtiku, kas ir ļoti nehigiēniski, jo atstāj aiz sevis izkārnījumus.
Anīls no Turcijas, kuram ir lielākā un kārtīgākā istaba šai mājā. Viņš ir foršs!
Skaļākā un jautrākā - Aplausus! ODRIJA!-jauna, smalciņa franču meitene, kas ēd vairāk nekā drukns mežstrādnieks un jau no pirmdienas lēkā apkārt no prieka, ka piektdien viņai būs randiņš ar kādu spāņu puisi no darba. Mani mīļākie Odrijas izteicieni ar ievērojamu franču akcentu:
"Ooo my gaaad!" ( gaad - god - dievs (no ang.val.)) Gaad šajā gadījumā izrunājas gari, ar augstāku intonāciju nekā teikuma pirmā daļa un ar uzsvaru.
Kad Odrija ir dusmīga, tas nozīmē, ka viņa grib ēst, jo angry (dusmīgs (no ang.val.)) ir vienlīdzīgs ar hungry (izsalcis (no ang. val.)). Lieki piezīmēt, ka burts h frančiem ļoti grūti padodas.
Bastaahrd! (bastard - nelietis (ang.val.)) - uzsvars uz otro vārda daļu. Burts r neizrunājas. Tā tiek apzīmēts Edgars, kad viņš sakaitina Odriju un prasa, kad viņai būs vai bija sekss ar spāni. Vai liek viņai izrunāt vārdu hungry.
Kad Odrija ir mājās, par to zin visi! Lai gan tagad viņai ir uzkritušas rozā brilles, un kļuvusi daudz klusāka pēc sava randiņa. Laikam sekss ir jau bijis... "Bastahrd!"

Secinājums: Franči ir noderīgi, jo man ir iespēja atkārtot franču valodu. Jaunie vārdi: prusaks, pele, mikroautobuss un kāršu kava.


Skats pa logu.