Man nav draugu šeit, ceru, ka pagaidām. Edgars neskaitās! Gribas paklačoties, parunāt par kaut ko - it neko. Aiziet ciemos... Atmiņā bieži pavīd kaut kādas nenozīmīgas ( šobrīd man pat ļoti nozīmīgas) epizodes, sarunas ar draudzenēm. Nav jau tā, ka man viņu būtu ļoti daudz labāko draudzeņu, bet tās, kas ir - "mētājās" kaut kur apkārt, pat tad, kad biju Latvijā. Un es ļoti novērtēju to, ka satiekoties, mums viss ir pa vecam. Varat to uzskatīt par atzīšanos mīlestībā.
Par draugiem - pārējiem. Man jūsu arī pietrūkst. Domāju par to cik forši būs atkal satikties, bet nesen par to ar Edgaru runājām... Tā ir tikai ilūzija... diemžēl... Ir brīdis, kad tie cilvēki ir ar tevi un līdzās ilgāku dzīves posmu, bet atliek tev nozust un viņi tik pat ātri tevi aizmirst. Kāds uz vēstulēm vairs neatbild, kāds nesveicinās, satiekoties ir neveiklas sarunas. Tas laikam ir normāli, bet ziniet, ka man atmiņā jūs paliksiet tādi, kādus es jūs pazinu.
Kāpēc es visu šito tagad rakstu? Tādēļ, ka es plānoju atbraukt vasarā un man bail satikties ar draugiem. Ja nu kāds draugs, kuru es uzskatu par vienu no labākajiem, izrādīsies ir bijis tikai labs paziņa? Bet paziņas ir kā zobu birste - to nomaina ik sezonas...
PS: Life soundtrack :) - Mew No More Stories Are Told Today, I'm Sorry, They Washed Away
No comments:
Post a Comment