Asimilācija

Nu jau otrā nedēļa aprit, kopš strādāju jaunajā veikalā pie paša Tower Bridge.
Laikam jau man ir ļoti paveicies, jo aprunājoties ar tādiem pašiem imigrantiem kā es, man esot jābūt ļoti veiksmīgai, ka jau otrajā nedēļā (kopš esmu atbraukusi) dabūju darbu un pavisam nesliktu. Manis iepriekš pieminētais franču pāris, kas dzīvo ar mani vienā mājā (Aleksis un Matilde) 16. februārī dodas atpakaļ uz mājām, jo divu mēnešu laikā nav atraduši darbu un nauda esot beigusies. Šonedēļ šiem piedāvāju darbu manā veikalā, jo mums trūkst darba roku, bet viņi jau esot nopirkuši biļetes...
Man patīk agrie rīti, kad jābūt darbā 6.30. Jā - atzīšos, kad noskan modinātājs, gribas nosist blakus gulētāju, kurš celsies daudz vēlāk, lai dotos savās gaitās. Londona nemaz nav klusa 6os no rīta - satiksme ir pietiekami aktīva, taču uz ietves pretimnācējus gan satiksit tik pāris. Svaigais gaiss, ko mazās ēstuves vēl nav paspējušas piesmirdināt ar saviem fish & chips (zivs fritējumā un frī kartupeļi), putnu čivināšana, klusums, ieejot jahtu ieskautajos Svētās Katrīnas dokos. Lietus šeit ir īsta svētība - liekas, ka lielākā daļa netīrumu ir noskaloti. Darba diena beidzas 14.30 un liekas, ka visu ko vēl var paspēt izdarīt. Galīgi nepatīk man vakara maiņas, kad darba duna sākas plkst. 16.00 līdz 21.00, ar pirmo dienas daļu nezini pat ko iesākt. Paldies Dievam tīrīšanas darbi nu man ir secen - tik vien kā iekārtu tīrīšana, jo tualetes un grīdas nāk tīrīt viesnīcas uzkopšanas departaments. Arī mobingu ir secen, jo esam visi vienā līmenī. Amans mani grib iemācīt darboties ar kasi, bet ahhh, es vēl joprojām neatšķiru monētas...
Veikals ir gaišs, stiklots, mazs. Skats uz tiltu. Nedēļas nogale gan ir murgs - pilns ar tūristiem, kas pārvietojas baros un spiedzoši bērni.
Vēl viens pluss bez tā, ka nav jātērē nauda transportam ir tas, ka viesnīca par saviem darbiniekiem rūpējas un baro - man nav jāmaksā par pusdienām.
Hmmm, ko lai saka.... šī pieredze nav veltīga - man nākas runāt ar cilvēkiem, būt laipnai un jā - varbūt būt lišķei, tēlot labu garastāvokli, pat tad, kad nav, bet tas noder. Esmu kļuvusi skaļāka, drošāka, bet ne tik ļoti, lai sāktu garāku sarunu ar klientiem, jo ar valodu pagaidām ir kā ir. Iznāca kāds kuriozs - saku no rīta Justam, ka nevaru atrast suņu pautus (ar to domājot virtuļus). Justs man pārprasa vairākas reizes līdz saprot par ko ir runa, nedaudz pasmīn, bet ir īsts džentlmenis un nesmejas, tik neuzkrītoši mani izlabo. Doughnuts [dounat] (virtuļi - ang.val.), izrunāju kā dog nuts (dog - suns, nuts - rieksti, sarunvalodā - pauti, no ang. val.). :)

Vakar iesaistījos Nacionālajā veselības sistēmā t.i. pierakstījos poliklīnikā, kas mani solās nodrošināt ar ģimenes ārstu. Nezinu vēl kā ar speciālistiem, bet ārsti šeit ir par brīvu. Esot jāmaksā tikai par zāļu izrakstīšanu, kas ir 7 mārciņas, bet izklausās pēc kārtējās farmāciju kompāniju "uzvārīšanās".
Sagaida mani Lucijans - feldšers, laborants. Pēc tautības polis. Visjaukākais polis līdz šim, ko esmu šeit satikusi!!! Pie viņa es iešu nodot asinis spiegdama no priekiem par tikšanos ar viņu. Labi kopts, šarmants vīrietis ap gadiem 35-45, kurš pirmajā tikšanās reizē prasa uzrādīt pasi un dzīves vietas pierādījumu (vēstuli no bankas vai kaut ko tamlīdzīgu, kas varētu apstiprināt dzīves vietas adresi), iedod mazu burciņu. Ievērojot manu neizpratni saka, ka tajā jāpačurā un tad jāatnak vēlreiz.
Atnāku vēlreiz! Solīds kā vienmēr - glaunas kurpes, glīts balts, piegulošs krekls un melnas bikses. Konfekte! Nav ne miņas no pierastā baltā halātiņa un neapmierinātās fizionomijas par mazajām medmāsu algām (ahhh kā man viņu pietrūkst...) Viņš paņem manu piepildīto burciņu, pieliek pie kaut kāda aparāta un pievēršas man, lai mani nomērītu, nosvērtu. Lucijans nopriecājas, par maniem mērījumiem un piebilst, ka pārsvarā pacienti esot ar svara problēmām un neveselīgu dzīves veidu. Izprašņā par manas ģimenes pārciestajām slimībām, cik daudz smēķēju vai nodarbojos ar sportu. Cik vienības nedēļā alkoholu lietoju.... samulsu...saku, ka lietoju labi, ja 2 vienības mēnesī.
Paprasu, kas notiek ar to cūkas gripu šeit. Viņš atmet ar roku un saka, ka tā jau cauri. Cerams, ka nemelo. Piebilst, ka esot pieejamas vakcīnas, bet es neesot riska grupā, tāpēc neiesaka. Saku, ka neticu tai vakcīnai. Lucijana sejā pavīd atzinīgums. Viņš atklāj, ka viņam nācās vakcīnu sev injicēt, jo tas esot bijis obligāts pasākums visiem medicīnas darbiniekiem. Pēc vakcīnas neesot varējis pacelt roku četras dienas, temperatūra, esot vēmis 3 dienas pēc kārtas un nekad tik traki savā mūžā iepriekš neesot tā slimojis.
Ģimenes ārsti esot poliklīnikā 4 gab. - var izvēlēties pie kura iet. Jāatzīst, ka iepriekš nopētīju, kādas tautības dakteri tur strādā. Nopriecājos, ka pārsvarā visi ir briti.
Ak jā - burciņas rezultātus pasniedz man uzreiz - parāda listi ar rezultātiem ( uhh, tas gan bija ātri! ). Esmu pilnīgi vesela! :)