Princese uz zirņa

Ievads (Princese)

Nedēļas nogalē sazinājos ar Amanu. Pirmdien esot jābūt viesnīcā uz sapulci. Speciāli paprasīju vai man kā īpaši vajag saģērbties. Šis saka, ka nē, lai ģērbjos kā gribu, tik lai paņemu atkal pasi un apdrošināšanas numuru.
Pirmdienā saģērbjos ērti, uzvelku savus mīļos džinsus, kedas un aidā! Sapulcē bija saaicināti kādi 10 cilvēki, no kuriem tikai es un Maria no Kolumbijas strādās Starbaksā. Pārējie tika pieņemti visādiem citādiem amatiem pašā viesnīcā un tās filiālēs. Bija viena lietuviete ap 30, kas tikai nesen esot pārcēlusies uz Londonu, jo kaut kādā mazākā pilsētā, kuras nosaukumu es neatceros, neesot bijis darba, izņemot McDonaldā, kur viņa arī esot nostrādājusi. Paprasīju par izglītību - vidusskolas... Viņa saka, ka izglītībai neesot nozīmes, lai dabūtu šeit darbu... Pret to iebilda krieviete, kas šai pašai viesnīcai esot veltījusi jau 4 gadus, sākot viesnīcā strādāt kā istabiņu uzkopēja. Todien viņa parakstīja bārmenes līgumu... Un jau kārtējo reizi es sev prasīju: "Ko tu te dari?!"
Sākās viss ar dažādu papīru (drošības noteikumi, līgums, informācija par veselību u.t.t.) parakstīšanu nenormālos tempos, ka pat nepaguvu īsti saprast, ko īsti parakstu. Pēc pusdienām sākās gara lekcija par viesnīcas vēsturi, sastāvu, pamatprincipiem tās darbībā un cita pilnīgi lieka informācija, kas man bija jānoklausās no 9.00 līdz pat 17.00. Visapgrūtinošāk bija klausīties un skatīties garlaicīgu prezentāciju powerpointā par pārtikas glabāšanu, pasniegšanu, ieskaitot pat par baktēriju veidiem un to izraisītām blaknēm. Kā tāda bioloģijas un mājturības apvienotā lekcija. Likās, ka visa diena tiek lieki notērēta un smadzenes tiek pildītas ar vati. Visu to mēģināju uztvert kā angļu valodas stundu, jo saskāros ar ļoti daudziem terminiem, kas man iepriekš nebija zināmi. Teiksim tā - angļu valodas stunda par tēmu ugunsdrošība un ēdināšanas serviss.
Pēc tā visa, ierodoties mājās, es atrodu vēstuli, kur iekšā ir ielūgums un norādījumi par sapulci, no kuras es tikko pārrados. Protams!!! Dress code! (ģērbšanās stils - ang.val.) "..lūdzu ierasties ikdienišķi solīdā apģērbā. Lūdzu nevilkt ne džinsus, ne treniņbikses!" Ko tad nu vairs..
Nākamajā dienā ierodos vēlreiz uz ekskursiju pa viesnīcu. Šoreiz viss ačgārni - es sapucējusies, pārējie džinsos. Atkal šķērsām. Tā pati krieviete, kas vakar, man pienāk klāt un prasa ar nicinošu smīnu uz lūpām: "Tu tikko no diskotēkas?" Nu johaidī! Kas tas tagad tāds bija? Pasūtu domās viņu "3 mājas tālāk" un turpmāk ignorēju.
Izvazā mūs pa visiem stāviem, ieved dažādos numuriņos. Garlaicīgi... Atkal laiks tiek tērēts veltīgi...


Iztirzājums (Zirnis)

Trešdiena! Kamēr mans kafijas veikaliņš pie viesnīcas tikai top, sākas mans treniņš vienā no Starbaksiem pie Liverpool stacijas, kas ir pats apmeklētākais un noslogotākais tajā apkaimē. Rinda tur gandrīz nekad nebeidzas un dažreiz pat vijas laukā uz ielas.
Pirmajā dienā nācās vākt netīros traukus no galdiņiem un likt trauku mazgājamā mašīnā, bet pirms tam atkal jāiziet visi drošības noteikumiem cauri, jāparaksta kārtējās lapeles. Atkal dress code - viss melnā, nekādu auskaru, manikīra, smaržu, jo kafijas smaržu varot sabojāt... Viss pārējais likās tik nesaprotami. Visu laiku haoss aiz letes. Visi skrien šurpu turpu, ķer, grābj, izkliedz man nesaprotamus ēdienu nosaukumus. Pēc 6 stundām es velkos mājās pārgurusi ar riebumu jau par rītdienu. Nākamajā dienā man jau ļauj palīdzēt baristām (tie, ka kafijas taisa), lejot priekš viņiem pienu. No dažiem kolēģiem izjūtu nedaudz mobingu, liekot man darīt pašus nepatīkamākos darbus, pavēlošā tonī, īpaši pēc tam, kad uzzina par manu iepriekšējo nodarbošanos un par to, ka tik ātri esmu dabūjusi darbu. Nezinu...varbūt arī, ka man tikai tā izlikās, bet viennozīmīgi starp viņiem bija tādi ar kuriem man nepatika strādāt kopā. Savukārt ar dažiem man bija vieglāk citās maiņās, jo viņi pazina Edgaru. Kā teikt - Edgars man nedaudz bija "nolīdzinājis celiņu". Vislielākos pārmetumus saņēmu par to, ka esmu pārāk nopietna un nesmaidu. Bet kā var smaidīt, kad tu visu laiku jūties ka apmaldījusies zoss, kas neko nesaprot kas un kad jādara. Vēl valodas barjera un nepārliecinātība par sevi un tās domas, domas, domas galvā, kas visu laiku šaudās - par patērēto laiku, bailes par to vai tik es šādā veidā neiestigšu, netikšu nekur tālāk par kafijas veikalu, par zaudētām iemaņām, par pašu lēmumu šeit atbraukt. Pavisam sabruku, kad bija slēgšana un lika tīrīt tualetes, kad nācās tīrīt svešas kakas.... Asaras mājās bira kā pupas. Edgars piedāvāja pamest darbu, ja tik ļoti riebjas. Man tas likās negodīgi, nekas neatlika kā saņemties un turpināt. Mierināja doma, ka manā veikalā pie viesnīcas būs mierīgāk un savādāk, jo visi tur būs vienā līmenī.
Un labi, ka nepadevos, jo ar katru reizi man deva jaunus pienākumus un man pat sāka palikt interesanti. Visinteresantākais šajā darbā ir kafiju testēšana, kas norit katru dienu. Tiek testēta kāda no kafijām. Tā ir jāsmaržo, jāiestrebj un jāpasaka, ko tev tā atgādina, ko sajūti. Cik tā ir stipra, vai ir paliekoša pēcgarša u.t.t. Klāt tiek piekosti noteikti gardumi, kas pilnībā izmaina kafijas garšu. Es kā kafijas nedzērāja biju patīkami pārsteigta. Līdz šim kafija priekš manis bija ...vienkārši kafija. Nekad nebiju domājusi, ka tai ir tik daudz nianses, ka tā var garšot pēc garšvielām, ka pēc kāda garduma uzkošanas tā var mainīties pavisam un palikt pavisam ūdeņaina. Visa testēšana tiek pierakstīta mazā smukā grāmatiņā, kas tiek izdota katram darbiniekam, kur jau ir neliels apraksts par kafiju - no kurienes nākusi, kā apstrādāta u.t.t.
Ar saviem iespaidiem padalos ar veikala vadītāju, kas visu šo laiku mani atbalsta un palīdz mācīties visu to kafijas mākslu. Viņa to saprot kā manu vēlmi kļūt par kafijas ekspertu, kas ir viens no amatiem. Būtu jau interesanti, bet vai vajag? Tas vēl vairāk man liek aizdomāties, ka iespējams šis darbs man varētu būt uz ilgu laiku un atkal iedzen mani nelielā stresā. Pārnākot mājās nolemju, ka, ja arī darbs sanāks uz ilgāku laiku, tad noteikti jāmācās. Atrodu skolu, kur varētu turpināt savu izglītību un par nelielu nožēlu nosecinu, ka uzreiz maģistros netikšu, jo ar savām pašreizējām zināšanām ir par maz. Iegāž digitālā dizaina trūkums. Toties ir cerība tikt atkal bakalaurā, kas arī ir neslikti, jo šeit ir pavisam citi mācību standarti. Bet līdz tam man jānokārto IELTS (internacionāla angļu valodas testēšanas sistēma). Saprotu, ka bez kursiem man neizdosies to nokārtot, tāpēc sāku meklēt kursus un to cenas. Nolemts - līdz septembrim man jānokārto IELTS, lai vismaz kaut kas virzās uz priekšu.
Ar katru dienu jau sāku aprast ar situāciju un nākamās pirmdienas maiņa ir vienkārši ideāla, jo strādā Tomasz un Hamman. Tomasz - polis. Pirms tam strādāja kādu laiku ar Edgaru, bijām jau iepazīstināti pirms tam un viņš visu šo laiku man palīdz mācīties to kafijas mākslu, tikai bieži vien uzkrita uz nerviem, jo visu laiku pārmet, ka nerunāju ar klientiem un nesmaidu. Hamman!!! Oooo! Hamman, my friend! Hamman - liela auguma puisis manos gados vai vecāks (nevar saprast) ar fantastisku balsi un smaidošām acīm, visu mīlulis, jo ir pats jautrākais un sabiedriskākais visā veikalā. Žēl tikai, ka sanācis ar viņu strādāt tikai 2 reizes - varbūt visas iepriekšējās maiņas liktos daudz vieglākas. Hammans ir no Bagdādes, bet Anglijā dzīvo jau no 3 gadu vecuma. Jā - musulmanis, bet izskatās, ka viņš tikai par to uzjautrinās. Darba gaitā stāsta kā kaitina savu tanti un stāsta cik daudz skaistu sieviešu saticis dienā. Bet šī tik šausminoties un sauc par grēkotāju. Todien sanāca, ka mūs palaida vienā laikā uz pusdienām, tad arī nedaudz aprunājāmies. Izrādās viņš Starbaksā strādā jau vairāk par 4 gadiem un tagad mācās maģistru filozofijā. "It is just a coffee! That's it!" (Tā ir tikai kafija un viss! - ang.val.) ar šādiem vārdiem viņš mani mierina. Parunājām nedaudz par reliģiju, pēc kā nopratu, ka viņš to uztver tik pat mierīgi kā kafijas taisīšanu. Pēc veikala slēgšanas, kad sākās uzkopšanas darbi, viņš pār mani apžēlojas un uzņemas grīdas beršanu. Hamman, God bless you! (Hamman! Dievs Tevi svētī! - ang.val.)
Tajā pašā veikalā mācības notiek arī Mariai, bet man sanāk reti viņu satikt - maiņas nesakrīt. Daniela no Portugāles - viņa izrādās arī strādās ar mums. Pirms tam strādājusi jau tai pašā hotelī un tur arī dzīvojot. Nezināju, ka viesnīca piedāvā saviem darbiniekiem istabas. Tur esot vesels stāvs, kur dzīvo viesnīcas darbinieki. Tomēr Daniela piebilst, ka tas neattiecas uz Starbaksa jaunajiem ( ar domu, ka, ja es gribētu tur dzīvoties par 30 mārciņām nedēļā, es nevarētu). Jocīgi tas viss... It kā strādā Starbaksā, it kā hotelī, bet pēc kuriem standartiem vadīties? Tā arī nekādas sajēgas nav.


Nepabeigts nobeigums

Šonedēļ ir manāms progress - es jau smaidu, sāku runāt un izteikties jau kā pārējie. Zinu, kā pagatavot lati, kapučīno, moku, makiato, šokolādi un...hmmm... ar frapučīno esmu vēl uz Jūs, bet vismaz sāku apkalpot klientus rindā. Grūti jau atcerēties, kad viņi nober savu dzērienu, kad ir kaut kādas ekstra prasības, kas zibenīgi jāatzīmē (piemēram - ļoti karstu, vaniļas, ar sojas pienu, dubulto ekspreso, lielo, uz vietas, ar/bez putukrējuma). Daži pat paliek aizkaitināti, kad pārprasu vairāk par 2 reizēm... hmmm, bet tā ir tikai kafija. Tikai citiem tā ir tik pat kā gaiss, bez kura diena nav iespējama.
Paralēli tam visam, kad ir brīvāks laiks un kad neiekrītu uzreiz pēc darba gultā ar smeldzošām kājām, tiek nosūtīti arī pāris CV. Esmu saņēmusi vienu atteikumu un vienu vēstuli, kur teikts, ka mans CV ir nosūtīts tālāk izskatīšanai.

Tātad no pilnīga kafijas nedzērāja es sāku kļūt par kafijas ekspertu, kas pusdienās tomēr paņem grand (vidējais krūzīšu tilpums pēc Starbaksa standartiem) piparmētru tēju... :)