Job Hunting

Cēliens Nr.1

Tā pa īstam savus darba meklējumus uzsāku tikai pagājušo ceturtdien, jo pirms tam Edgars man bija sarunājis vietu Starbaksā. Ar šādu domu biju jau noskaņojusies. Taču pa starpām bija vēl jaunais gads un vēl uzsnidzis sniegs, kas angļiem bija liela traģēdija, bet skolēniem liels prieks, jo skola nebija jāapmeklē šai briesmīgajā laikā, kad ārā ir -1 un ir uzsnidzis vesels 1cm. Attiecīgi arī darbi gandrīz visiem bija uz laiku apstājušies. Jo darbinieki netiek uz darbu!!!
Kad nu pienāca 2010. gada pirmā darba nedēļa, bija sarunāta tikšanās ar menedžeri Denīzu, kas pārvalda Starbaksu tieši pie Gerkhina St. Mary Axe ielā. Tieši tajā pašā dienā viņa atsūta sms, ka pārceļ tikšanos uz citu dienu, jo Starbaksam lielā sapulce. Vienalga - Edgars mani aizved uz to kafijas veikalu un iepazīstina ar kolēģiem, kas noņem visu manu spriedzi, kas bija sakrājusies pa šo laiku un uz brīdi man jau sāk likties, ka tas ir mans sapņu darbs. Vārdsakot - atmosfēra bija nepiespiesta, mani sagaidīja draudzīgi un pieņēma uzreiz, bet viss pateicoties Edgaram.
Nākamajā dienā Denīza paziņo, ka viņi nedrīkst pašlaik pieņemt darbiniekus, jo apgrozījums ir samazinājies. Protams, ka visas manas ilūzijas sabrūk, un iezogas satraukums par to, ka tomēr būs vien pašai jākustina sava pakaļa un jāmeklē sev darbs.
Edgars pa to laiku mani mierina un stāsta (īstenībā visu laiku stāstīja), ka es neko neesmu pazaudējusi, ka viņam pašam tas darbs riebjas, riebjas izlikties, uzdot vienu un tos pašus jautājumus klientiem un vienalga - tas darbs nav priekš manis. (Viņam nez kāpēc ir priekšstats, ka esmu ofisa žurka un nemāku runāt ar cilvēkiem un izlikties par to, kas neesmu... Piekrītu! Bet spīts iezogas nemanāmi un paziņoju, ka tā nemaz nav!)
Tai pašā laikā es viņu cenšos pārliecināt, ka viņam tam darbam jāpatīk, kaut vai tikai tāpēc, ka viņa darba vieta atrodas ļoti skaistā vietā - St. Katherine Docks. Tā ir jahtu piestātne ar neskaitāmiem kanāliņiem un jahtām, pie pašas Temzas un Tower Bridge. Tā nu es viņam čivinu apkārt un jūsmoju neviltotā priekā par šo vietu, kas atrodas tikai 20 min gājienā no mājām. Pieķeru sevi pie domas, ka man tomēr ir svarīgi ūdeņi tuvumā, lai cik zili vai zaļi, vai dubļaini tie būtu. Man kā meitenei no "pilsētas ar rītdienu" tā ir mīļākā vieta Londonā.
Vakarā Edgars beidzot apskata manu portfolio un dzelžainā pārliecībā noskalda, ka nekādi Starbaksi nebūs, ka portfolio esot pietiekami labs, lai es varētu dabūt darbu savā profesijā. Nolemts!
Es tomēr viņam palūdzu vēl sazināties ar Starbaksa cilvēkiem un apjautāties, vai kur citur cilvēki nav vajadzīgi. Ienāk informācija, ka viesnīca, kas atrodas tajos pašos Katrīnas dokos taisa vaļā Starbaksa frančīzi un cilvēki varētu būt vajadzīgi...


Pārtraukums 10 min

Tiek piegādātas pasūtītās, mazlietotās grāmatas - Harijs Poters un Twilight visas daļas. Vienīgais veids kā izklaidēties, jo kompis vēl joprojām nav piegādāts, radio un TV arī nav.
Nobriest doma par staigāšanu apkārt uz reklāmas aģentūrām un piedāvāties pašai. Vienīgais kontakts ar ārpasauli lielajā globālajā tīmeklī ir mini Opera (internets) Edgara telefonā, kur arī tiek sameklētas tuvākās aģentūras manā apkaimē.


Cēliens Nr.2

Pienāk ceturtdiena, es sapucējos, "uzzīmēju" sev seju, sakārtoju čemodānu, tuvākajā kopēšanas centrā izprintēju CV un dodos pa iepriekš atrastajām adresēm. Nekāda stresa, jo vairākas vietas netiek atrastas pēc adreses. Pieņemu, ka tika atrasta veca informācija un arī rajons nav pats centrs.
Viena no adresēm bija kaut kāda koledža, kur mani neielaida - esot iepriekš jāzvana. Ok - tāpat diez vai tā būtu īstā vieta...
Tieku līdz mazam izglītības centriņam, kur ir arī daži ofisi. Uzņemšanā apvaicājos par konkrēto aģentūru - jā, esot. Lielā žurnālā man liek parakstīties un ievada laiku, cikos esmu ieradusies.
Tieku līdz nelieliem ofisiem, kas ir atdalīti ar stikla sienu. Tā kā neredzu ne vienu izkārtni ar nosaukumu, dodos tur, kur vairāk cilvēku. Khrrrr...nepareizi! Man norāda, ka esot jāiet tālāk.
Telpas interjers liecina, ka tur strādā vismaz 5 cilvēki, bet tobrīd bija tikai 2.
Pirmais, kas mani ierauga ir omulīgs afroamerikānis ar jautājošu skatienu. Tā nu bliežu vaļā, ka esmu grafiskais dizaineris, kas meklē darbu un, ka varbūt viņiem noder papildus noderīgas rokas. Afroamerikāņa lūpas lēnām atplaukst plašā smaidā, kas man pilnīgi noņem jebkādu satraukumu. Viņš bez vārdiem piebaksta vīrietim, kas nemaz nedzirdēja mani ienākam, jo sēdēja ar muguru pret ieeju un klausījās kaut ko austiņās. Tas bija Alex, kas pēc turpmākās sarunas rada iespaidu, ka ir šīs kompānijas vadītājs - vīrietis ap 30 gadiem, brits.
Bliežu savu iepriekš iestudēto tekstu vēlreiz. Alex ir nedaudz izbrīnīts, bet es instinktīvi paveru acis plašāk un smaidu lielāku. OK - izskatās, ka viņš ir gatavs mani uzklausīt. Sākumā viņš saka, ka neesot īpaši laika, ka varbūt varu atnākt citu dienu. Es piekrītu, pieminu, ka portfolio ir man līdzi. Viņš vēl kaut ko saka - liekas, ka vienu un to pašu, ka īsti vakanču nav, laika arī, bet lai atstājot kontaktus, jo, kad esot daudz darba, tad ņemot klāt freelancerus. Pajautā, kur esmu strādājusi iepriekš, ko darījusi - īsumā pastāstu. Neliela pauze... YESSSSS! Laikam mans mākslīgo acu skaistums ir iedarbojies, kā arī biggest exhibition company in the Baltic States (lielākā izstāžu kompānija Baltijas valstīs - ang. val.) pieminēšana. Viņš ir mainījis savas domas un grib skatīties portfolio tūlīt pat.
Nebiju gaidījusi, ka vispār nāksies vērt vaļā savu koferi, tāpēc nācās noņemt plēvi no grāmatiņas, kas aizsargāja no skrāpējumiem, viņa acu priekšā. mmm..neveikli. Beidzot tikusi vaļā no pārtikas plēves un pasniedzot, viņš sākumā tā kā paņem, bet laikam pēc iepriekš redzētā atsakās šķirstīt, baidoties to sabojāt. :) Tā nu mēs šķirstam mani bilžu grāmatiņu un viņš pajautā vai man ir arī web pieredze, saku, ka nē, bet norādu uz flashu, kas mētājas pa koferi, ka tur ir baneri, video, prezentācijas. Viņš saka, ka to varbūt, lai atsūtu meilā, ka viņam vēl joprojām neesot laika. Jo tālāk šķirstam, jo biežāk dzirdu Very good! (ļoti labi - ang. val), pie sadaļas grafika, kur ir attēlots tas trakais ods ar brūkošām mājām un televizors, viņš bērnā priekā iesmejas un pat iebaksta ar pirkstu un saka I like it! ( Man tas patīk - ang. val.). Beidzot pievarējuši grāmatiņu, viņš izdomā, ka tomēr grib redzēt arī flash atmiņas saturu. Very good....padomāju....
Tā nu pēc visa apskates viņš iekopē manu portfolio pdf formātā pie sevis kompī un iedod savu vizītkarti, un saka, lai atsūtu meilu ar CV elektroniskā formā. Kad būšot vajadzīgi papildu darbinieki, tad došot ziņu.
Atvadamies. Pieņemšanā tiek fiksēts laiks, kad izeju. Nosecinu, ka esmu pie viņiem pavadījusi veselas 40 min. YESSS! Tas strādā. Pēc visa šitā jūtos tik izsmelta, ka darba meklējumus vairs neturpinu tajā dienā.
Nākamajā dienā no mājām esmu izvilkusies par vēlu, jo ir piektdiena un diez vai kāds ap plkst. 15.00 - 16.00 gribēs mani uzklausīt. Aizvelkos tomēr vēl uz vienu kantori, kur mani sagaida samulsis džeks, nesaprazdams, ko no viņa gaidu. Ofisā vinš ir viens. Tik nosaka, ka tagad neesot piemērots laiks. Es samulstu tik pat ļoti kā viņš un pat vairāk un dodos prom pēc tam, kad pajautāju vizītkarti. Tikusi ārā nosecinu, ka pašreizējie laikapstākļi nav man labvēlīgi, jo ofisi pustukši dēļ sniega un sala traģēdijas.


Pārtraukums 15 min

Sestdiena - neatceros, ko darīju...
Svētdiena - Edgaram brīvdiena. Dodamies uz zinātnes muzeju, kuru nepaguvām apskatīt līdz galam vasarā, un pat šoreiz visu līdz galam neapskatījām. Muzejs ir par velti.
Aizvelkamies pie lietuviešu čoma (topošā režisora, dēvētu par Marselu) uz Pret a Mange, kur viņš strādā par baristu. Paēdam ar 50% atlaidi, kas nav mazsvarīgi, jo paēst kaut kur ārpus mājas ir ļoti dārgi.
Vakarā atrodu nākamās adreses, kur pirmdien doties darba medībās.

Noslēgums

Pirmdiena. Esmu jau gandrīz gatava doties darba medībās. Zvans no Edgara - vai es esmu ar mieru iet uz interviju sakarā ar to Starbaksa frančīzi hotelī. Savukārt Edgaram tā bija pēdējā diena Starbaksā, par ko viņš bija diezgan priecīgs. OK - aiziešu. Tā kā nebija zināms, kad īsti būs intervija, tad palieku mājās gaidīdama. Dusmas - visa diena velti notērēta, jo intervija būšot tikai otrdien. Nu neko - ieslīgstu Twilight vampīru stāstā un nosecinu, ka tā ir visīstākā lasāmviela adresēta emo bērniem, un ka modē atkal nāk bālums un nogurums. Forši - nebūs jātērē nauda solārijam!
Vakarā pārtaisu CV uz klasisko variantu - diez vai viņi priecāsies par manis krāsaino CV, kur trekniem burtiem rakstīts GRAPHIC DESIGNER.
Otrdiena. Plkst. 11.00 man jābūt hotelī, bet līdz tam man jāizdrukā jaunais CV. Izeju 10.00, bet man par nepatīkamu pārsteigumu drukāšanas kantorītis ir ciet, dodos uz tuvāko netklubu - tas arī ciet. Nelabs sākums... Jāpiemin, ka visos veikaliņos un iestādēs man tuvumā strādā cilvēki no austrumiem ( turpmāk dēvēšu par babajiem, kas apzīmēs personas nākušas no austrumiem, melnīgsnējos, jo nacionalitātes es neatšķiru.) Pie sevis nodomāju, ka varbūt šiem kādi reliģiskie svētki, ka viss ciet... Vienīgais kantoris, kas vaļā, ir kaut kāds Bangladešu naudas pārskaitīšanas punkts. Ieraugu, ka tur ir printeris. Mēģinu izmēģināt laimi, izmantojot savu mākslīgo acu skaistumu un dodos iekšā. Pirmajā minūtē es nevaru neko loģisku izspļaut, manas angļu valodas zināšanas pēkšņi kaut kur izgaisa. Pēc laika saņemos un prasu pēc palīdzības - vai nevar izdrukāt? Lūdzu? Es samaksāšu! Šie krata galvas, ka nē - neesot atļauts. Tad neko - novēlu domās viņiem sirsnīgu Fuck You! un nolemju, ka došu savu krāsaino CV. Kā būs - tā būs.
Ierodos 20 min par ātru. Pēc vairākiem apļiem ap hoteli dodos iekšā un gaidu ieejas hallē, kur plkst. 10.00 man jāuzzvana kādam Amanam ( 3 reizes varat minēt, kas viņš pēc tautības), ka esmu klāt. Robota balss telefonā man paziņo, ka adresāts nav sasniedzams. Pamazām sāku nervozēt...pēc 5 neveiksmīgiem mēģinājumiem es pat atviegloti uzelpoju, ka varbūt tā lemts un man nebūs šis darbs. Mēģinu pēdējo reizi...khrrr...izdevās. Amans saka, ka būs vēl jāuzgaida. Jo ilgāk gaidu, jo vairāk satraucos - vēders griežas, slikta dūša, rokas trīc. Pēdējo reiz man tā bija vidusskolas eksāmenā. Garām man paiet 2 sievietes, kas spriežot pēc formas tērpa ir istabiņu uzkopējas - sejas nogurušas, nekāda dzīvesprieka. Vergi!!! - man smadzenēs pazib doma... Kļūst pa visam slikti, pirmo reizi man iešaujas reāla doma, ka es varētu vienkārši aizmukt, pazust. Taču mans plāns nerealizējas, jo es tieku pamanīta. Amans mani ierauga un atved vēl kādu meiteni - kolumbieti manos gados. Simpātiska meitene. Iedod mums aizpildīt anketas. Uzprasu kolumbietei vai viņai ir pieredze strādājot par baristu. Atbilde - apstiprinoša. Atkal bišķiņ nomierinos, jo esmu pilnīgi paliecināta, ka ar tādu CV kā mans, paņems viņu. Amans piedāvā kafiju vai tēju, vai ko citu - kolumbiete atsakās, es prasu pēc ūdens. (tik detalizētu rakstu tāpēc, ka tas jau bija pirmais pārbaudījums). Kolumbiete aizpilda papīrus pirmā un tiek ievesta tālāk hotelī - restorānā. Es arī pēc laika dodos turp - restorāns tukšs. Amans liek man nosēsties pāris galdiņus tālāk un gaidīt. Tagad mana kārta. Atkal tiek piedāvāts ko padzerties, es atsakos. Jautājums vai man garšo kafija, es savā naivumā atbildu, ka man labāk garšo šokolāde. Saņemu pārmetumu, ka ja gribu strādāt šai kompānijā, man būs jāsāk dzert kafija. Bāc! Man jau tas darbs nepatīk! Seko vēl viens jautājums vai nevēlos kafiju....neliels klusums un apmulsums... Amans man piepalīdz: "Say, YES!" ( saki, jā! - ang.val.) OK - Yes.... Turpmākie jautājumi ir par to, cik daudz es zinu par šo kompāniju, tā kā biju jau izstudējusi lielo melno grāmatu, kas bija iedota Edgaram par Starbaksu, tad jau zināju pareizās atbildes. Tad bija uzvedinoši jautājumi par to, kā es varētu palīdzēt realizēt lielāku noietu nekā tas tiek prasīts. Galvā pazib lappuse no lielās melnās grāmatas, kur tiek pieminēts klientam piedāvāt vairāk neka viņš vēlas. Dodu viņam piemēru, ka ja apmeklētājs pasutīs kādu dzērienu, tad mēģināšu iesmērēt arī kēksiņu. Par šādu atbildi viņš ir ļoti gandarīts. Un Amana izsauciens Perfect! izskan pa visu restorānu. Tālākie jautājumi bija diezgan līdzīgi, un es ievēroju, ka sāku atbildēt kā robots.
Attalgojums... Amans saka, ka atalgojums būs 6.15 stundā. Jau zināju, ka neko lielāku nevar pretendēt, tāpēc saku, ka - der! Viņš šaubīgi uz mani paskatās un prasa - vai patiešām? Laikam jau dēļ manas profesijas, jo dizaineri šeit saņem sākot no 8 mārciņām stundā. Man sanāk smiekli un prasu, vai viņš man var piedāvāt ko labāku? Atbilde noraidoša, un viņš paliek atklāts, sacīdams, ka cilvēki restorānā saņem 5,50 stundā, ka Starbaksā likme ir nemainīga, un tāds nu ir tas atalgojums apkalpojošajā sfērā. Kas tad man vēl atliek? Pieminu to, ka tāpat mans mērķis ir iemācīties angļu valodu, un sevi mierinu, ka tas ir tikai uz laiku un uz pusslodzi, lai vismaz ir kāda kabatas nauda.
Pēc brīža viņš aiziet un atnāk ar vēl kaut kādu menedžeri (brits), kas laikam ir augstāk stāvošs par viņu. Notiek atkal īsa intervija šoreiz ar britu - izskatījās vairāk pēc face control (ārējā izskata atbilstība - ang.val.).
Pēc brīža Amans paziņo, ka esam paņemtas abas....
Prieks par to, ka es tomēr no viesnīcas neaizmuku un izturēju pirmo lielo interviju angļu valodā, bet par pašu darbu....nez... sajūsmā neesmu.
Pirmdien sākas apmācība.

PS: Žetons tiem, kas izlasīja līdz galam!

Foto no tiem pašiem Katrīnas dokiem - vienīgais mierinājums par šo darbu vietu.