Greenwich

Esmu sev atklājusi vēl vienu "miera ostu" Londonā. Griničas (Greenwich) parks. Pēc nosaukuma jau var nojaust, ka tā ir tā vieta, kas saistīta ar tādu jēdzienu kā Griničas laiks - ".. Griničas laiks -pasaules laiks . Griničas laiks ir laika josla, kura nosaukta arī par 0. laika joslu, šīs joslas meridiāns ir Sākummeridiāns, jeb Griničas meridiāns, kas iet caur Griničas observatoriju Londonā." (citāts no Vikipēdijas).

Vairāk par Griniču var uzzināt šeit, bet par pašu parku šeit.

No visiem parkiem - šis viennozīmīgi ir mans mīļākais. Te paveras brīnumains skats uz Londonas biznesa rajonu Canary wharf. Un kur nu bez vāverēm!
Parkā arī pirmo reizi pa visu šo laiku sadzirdu latviešu valodu. Kāda ģimene, kurā aug mazs Maikliņš apmēram gadu vecs... nez vai par godu nu jau nelaiķim Maiklam Džeksonam? :)
Lai kā arī būtu - latviešu valoda manai ausij tagad skan kā medus maize. Ja līdz šim es neklausījos dziesmas latviešu valodā, tad tagad parakņājoties datorā tiek uzraktas Prāta Vētras (kas man nekad nav patikuši) un Astro'n'out dziesmas.



Ak jā! Janķelis - dranķelis (Edgara bijušais kolēģis, draugs) bija atbraucis uz pāris dienām. Atveda man sieviešu žurnālus, rupjmaizi un balzāmu. Nekad nebiju domājusi, ka tā priecāšos par žurnāliem latviešu valodā!

Princese uz zirņa

Ievads (Princese)

Nedēļas nogalē sazinājos ar Amanu. Pirmdien esot jābūt viesnīcā uz sapulci. Speciāli paprasīju vai man kā īpaši vajag saģērbties. Šis saka, ka nē, lai ģērbjos kā gribu, tik lai paņemu atkal pasi un apdrošināšanas numuru.
Pirmdienā saģērbjos ērti, uzvelku savus mīļos džinsus, kedas un aidā! Sapulcē bija saaicināti kādi 10 cilvēki, no kuriem tikai es un Maria no Kolumbijas strādās Starbaksā. Pārējie tika pieņemti visādiem citādiem amatiem pašā viesnīcā un tās filiālēs. Bija viena lietuviete ap 30, kas tikai nesen esot pārcēlusies uz Londonu, jo kaut kādā mazākā pilsētā, kuras nosaukumu es neatceros, neesot bijis darba, izņemot McDonaldā, kur viņa arī esot nostrādājusi. Paprasīju par izglītību - vidusskolas... Viņa saka, ka izglītībai neesot nozīmes, lai dabūtu šeit darbu... Pret to iebilda krieviete, kas šai pašai viesnīcai esot veltījusi jau 4 gadus, sākot viesnīcā strādāt kā istabiņu uzkopēja. Todien viņa parakstīja bārmenes līgumu... Un jau kārtējo reizi es sev prasīju: "Ko tu te dari?!"
Sākās viss ar dažādu papīru (drošības noteikumi, līgums, informācija par veselību u.t.t.) parakstīšanu nenormālos tempos, ka pat nepaguvu īsti saprast, ko īsti parakstu. Pēc pusdienām sākās gara lekcija par viesnīcas vēsturi, sastāvu, pamatprincipiem tās darbībā un cita pilnīgi lieka informācija, kas man bija jānoklausās no 9.00 līdz pat 17.00. Visapgrūtinošāk bija klausīties un skatīties garlaicīgu prezentāciju powerpointā par pārtikas glabāšanu, pasniegšanu, ieskaitot pat par baktēriju veidiem un to izraisītām blaknēm. Kā tāda bioloģijas un mājturības apvienotā lekcija. Likās, ka visa diena tiek lieki notērēta un smadzenes tiek pildītas ar vati. Visu to mēģināju uztvert kā angļu valodas stundu, jo saskāros ar ļoti daudziem terminiem, kas man iepriekš nebija zināmi. Teiksim tā - angļu valodas stunda par tēmu ugunsdrošība un ēdināšanas serviss.
Pēc tā visa, ierodoties mājās, es atrodu vēstuli, kur iekšā ir ielūgums un norādījumi par sapulci, no kuras es tikko pārrados. Protams!!! Dress code! (ģērbšanās stils - ang.val.) "..lūdzu ierasties ikdienišķi solīdā apģērbā. Lūdzu nevilkt ne džinsus, ne treniņbikses!" Ko tad nu vairs..
Nākamajā dienā ierodos vēlreiz uz ekskursiju pa viesnīcu. Šoreiz viss ačgārni - es sapucējusies, pārējie džinsos. Atkal šķērsām. Tā pati krieviete, kas vakar, man pienāk klāt un prasa ar nicinošu smīnu uz lūpām: "Tu tikko no diskotēkas?" Nu johaidī! Kas tas tagad tāds bija? Pasūtu domās viņu "3 mājas tālāk" un turpmāk ignorēju.
Izvazā mūs pa visiem stāviem, ieved dažādos numuriņos. Garlaicīgi... Atkal laiks tiek tērēts veltīgi...


Iztirzājums (Zirnis)

Trešdiena! Kamēr mans kafijas veikaliņš pie viesnīcas tikai top, sākas mans treniņš vienā no Starbaksiem pie Liverpool stacijas, kas ir pats apmeklētākais un noslogotākais tajā apkaimē. Rinda tur gandrīz nekad nebeidzas un dažreiz pat vijas laukā uz ielas.
Pirmajā dienā nācās vākt netīros traukus no galdiņiem un likt trauku mazgājamā mašīnā, bet pirms tam atkal jāiziet visi drošības noteikumiem cauri, jāparaksta kārtējās lapeles. Atkal dress code - viss melnā, nekādu auskaru, manikīra, smaržu, jo kafijas smaržu varot sabojāt... Viss pārējais likās tik nesaprotami. Visu laiku haoss aiz letes. Visi skrien šurpu turpu, ķer, grābj, izkliedz man nesaprotamus ēdienu nosaukumus. Pēc 6 stundām es velkos mājās pārgurusi ar riebumu jau par rītdienu. Nākamajā dienā man jau ļauj palīdzēt baristām (tie, ka kafijas taisa), lejot priekš viņiem pienu. No dažiem kolēģiem izjūtu nedaudz mobingu, liekot man darīt pašus nepatīkamākos darbus, pavēlošā tonī, īpaši pēc tam, kad uzzina par manu iepriekšējo nodarbošanos un par to, ka tik ātri esmu dabūjusi darbu. Nezinu...varbūt arī, ka man tikai tā izlikās, bet viennozīmīgi starp viņiem bija tādi ar kuriem man nepatika strādāt kopā. Savukārt ar dažiem man bija vieglāk citās maiņās, jo viņi pazina Edgaru. Kā teikt - Edgars man nedaudz bija "nolīdzinājis celiņu". Vislielākos pārmetumus saņēmu par to, ka esmu pārāk nopietna un nesmaidu. Bet kā var smaidīt, kad tu visu laiku jūties ka apmaldījusies zoss, kas neko nesaprot kas un kad jādara. Vēl valodas barjera un nepārliecinātība par sevi un tās domas, domas, domas galvā, kas visu laiku šaudās - par patērēto laiku, bailes par to vai tik es šādā veidā neiestigšu, netikšu nekur tālāk par kafijas veikalu, par zaudētām iemaņām, par pašu lēmumu šeit atbraukt. Pavisam sabruku, kad bija slēgšana un lika tīrīt tualetes, kad nācās tīrīt svešas kakas.... Asaras mājās bira kā pupas. Edgars piedāvāja pamest darbu, ja tik ļoti riebjas. Man tas likās negodīgi, nekas neatlika kā saņemties un turpināt. Mierināja doma, ka manā veikalā pie viesnīcas būs mierīgāk un savādāk, jo visi tur būs vienā līmenī.
Un labi, ka nepadevos, jo ar katru reizi man deva jaunus pienākumus un man pat sāka palikt interesanti. Visinteresantākais šajā darbā ir kafiju testēšana, kas norit katru dienu. Tiek testēta kāda no kafijām. Tā ir jāsmaržo, jāiestrebj un jāpasaka, ko tev tā atgādina, ko sajūti. Cik tā ir stipra, vai ir paliekoša pēcgarša u.t.t. Klāt tiek piekosti noteikti gardumi, kas pilnībā izmaina kafijas garšu. Es kā kafijas nedzērāja biju patīkami pārsteigta. Līdz šim kafija priekš manis bija ...vienkārši kafija. Nekad nebiju domājusi, ka tai ir tik daudz nianses, ka tā var garšot pēc garšvielām, ka pēc kāda garduma uzkošanas tā var mainīties pavisam un palikt pavisam ūdeņaina. Visa testēšana tiek pierakstīta mazā smukā grāmatiņā, kas tiek izdota katram darbiniekam, kur jau ir neliels apraksts par kafiju - no kurienes nākusi, kā apstrādāta u.t.t.
Ar saviem iespaidiem padalos ar veikala vadītāju, kas visu šo laiku mani atbalsta un palīdz mācīties visu to kafijas mākslu. Viņa to saprot kā manu vēlmi kļūt par kafijas ekspertu, kas ir viens no amatiem. Būtu jau interesanti, bet vai vajag? Tas vēl vairāk man liek aizdomāties, ka iespējams šis darbs man varētu būt uz ilgu laiku un atkal iedzen mani nelielā stresā. Pārnākot mājās nolemju, ka, ja arī darbs sanāks uz ilgāku laiku, tad noteikti jāmācās. Atrodu skolu, kur varētu turpināt savu izglītību un par nelielu nožēlu nosecinu, ka uzreiz maģistros netikšu, jo ar savām pašreizējām zināšanām ir par maz. Iegāž digitālā dizaina trūkums. Toties ir cerība tikt atkal bakalaurā, kas arī ir neslikti, jo šeit ir pavisam citi mācību standarti. Bet līdz tam man jānokārto IELTS (internacionāla angļu valodas testēšanas sistēma). Saprotu, ka bez kursiem man neizdosies to nokārtot, tāpēc sāku meklēt kursus un to cenas. Nolemts - līdz septembrim man jānokārto IELTS, lai vismaz kaut kas virzās uz priekšu.
Ar katru dienu jau sāku aprast ar situāciju un nākamās pirmdienas maiņa ir vienkārši ideāla, jo strādā Tomasz un Hamman. Tomasz - polis. Pirms tam strādāja kādu laiku ar Edgaru, bijām jau iepazīstināti pirms tam un viņš visu šo laiku man palīdz mācīties to kafijas mākslu, tikai bieži vien uzkrita uz nerviem, jo visu laiku pārmet, ka nerunāju ar klientiem un nesmaidu. Hamman!!! Oooo! Hamman, my friend! Hamman - liela auguma puisis manos gados vai vecāks (nevar saprast) ar fantastisku balsi un smaidošām acīm, visu mīlulis, jo ir pats jautrākais un sabiedriskākais visā veikalā. Žēl tikai, ka sanācis ar viņu strādāt tikai 2 reizes - varbūt visas iepriekšējās maiņas liktos daudz vieglākas. Hammans ir no Bagdādes, bet Anglijā dzīvo jau no 3 gadu vecuma. Jā - musulmanis, bet izskatās, ka viņš tikai par to uzjautrinās. Darba gaitā stāsta kā kaitina savu tanti un stāsta cik daudz skaistu sieviešu saticis dienā. Bet šī tik šausminoties un sauc par grēkotāju. Todien sanāca, ka mūs palaida vienā laikā uz pusdienām, tad arī nedaudz aprunājāmies. Izrādās viņš Starbaksā strādā jau vairāk par 4 gadiem un tagad mācās maģistru filozofijā. "It is just a coffee! That's it!" (Tā ir tikai kafija un viss! - ang.val.) ar šādiem vārdiem viņš mani mierina. Parunājām nedaudz par reliģiju, pēc kā nopratu, ka viņš to uztver tik pat mierīgi kā kafijas taisīšanu. Pēc veikala slēgšanas, kad sākās uzkopšanas darbi, viņš pār mani apžēlojas un uzņemas grīdas beršanu. Hamman, God bless you! (Hamman! Dievs Tevi svētī! - ang.val.)
Tajā pašā veikalā mācības notiek arī Mariai, bet man sanāk reti viņu satikt - maiņas nesakrīt. Daniela no Portugāles - viņa izrādās arī strādās ar mums. Pirms tam strādājusi jau tai pašā hotelī un tur arī dzīvojot. Nezināju, ka viesnīca piedāvā saviem darbiniekiem istabas. Tur esot vesels stāvs, kur dzīvo viesnīcas darbinieki. Tomēr Daniela piebilst, ka tas neattiecas uz Starbaksa jaunajiem ( ar domu, ka, ja es gribētu tur dzīvoties par 30 mārciņām nedēļā, es nevarētu). Jocīgi tas viss... It kā strādā Starbaksā, it kā hotelī, bet pēc kuriem standartiem vadīties? Tā arī nekādas sajēgas nav.


Nepabeigts nobeigums

Šonedēļ ir manāms progress - es jau smaidu, sāku runāt un izteikties jau kā pārējie. Zinu, kā pagatavot lati, kapučīno, moku, makiato, šokolādi un...hmmm... ar frapučīno esmu vēl uz Jūs, bet vismaz sāku apkalpot klientus rindā. Grūti jau atcerēties, kad viņi nober savu dzērienu, kad ir kaut kādas ekstra prasības, kas zibenīgi jāatzīmē (piemēram - ļoti karstu, vaniļas, ar sojas pienu, dubulto ekspreso, lielo, uz vietas, ar/bez putukrējuma). Daži pat paliek aizkaitināti, kad pārprasu vairāk par 2 reizēm... hmmm, bet tā ir tikai kafija. Tikai citiem tā ir tik pat kā gaiss, bez kura diena nav iespējama.
Paralēli tam visam, kad ir brīvāks laiks un kad neiekrītu uzreiz pēc darba gultā ar smeldzošām kājām, tiek nosūtīti arī pāris CV. Esmu saņēmusi vienu atteikumu un vienu vēstuli, kur teikts, ka mans CV ir nosūtīts tālāk izskatīšanai.

Tātad no pilnīga kafijas nedzērāja es sāku kļūt par kafijas ekspertu, kas pusdienās tomēr paņem grand (vidējais krūzīšu tilpums pēc Starbaksa standartiem) piparmētru tēju... :)

Job Hunting

Cēliens Nr.1

Tā pa īstam savus darba meklējumus uzsāku tikai pagājušo ceturtdien, jo pirms tam Edgars man bija sarunājis vietu Starbaksā. Ar šādu domu biju jau noskaņojusies. Taču pa starpām bija vēl jaunais gads un vēl uzsnidzis sniegs, kas angļiem bija liela traģēdija, bet skolēniem liels prieks, jo skola nebija jāapmeklē šai briesmīgajā laikā, kad ārā ir -1 un ir uzsnidzis vesels 1cm. Attiecīgi arī darbi gandrīz visiem bija uz laiku apstājušies. Jo darbinieki netiek uz darbu!!!
Kad nu pienāca 2010. gada pirmā darba nedēļa, bija sarunāta tikšanās ar menedžeri Denīzu, kas pārvalda Starbaksu tieši pie Gerkhina St. Mary Axe ielā. Tieši tajā pašā dienā viņa atsūta sms, ka pārceļ tikšanos uz citu dienu, jo Starbaksam lielā sapulce. Vienalga - Edgars mani aizved uz to kafijas veikalu un iepazīstina ar kolēģiem, kas noņem visu manu spriedzi, kas bija sakrājusies pa šo laiku un uz brīdi man jau sāk likties, ka tas ir mans sapņu darbs. Vārdsakot - atmosfēra bija nepiespiesta, mani sagaidīja draudzīgi un pieņēma uzreiz, bet viss pateicoties Edgaram.
Nākamajā dienā Denīza paziņo, ka viņi nedrīkst pašlaik pieņemt darbiniekus, jo apgrozījums ir samazinājies. Protams, ka visas manas ilūzijas sabrūk, un iezogas satraukums par to, ka tomēr būs vien pašai jākustina sava pakaļa un jāmeklē sev darbs.
Edgars pa to laiku mani mierina un stāsta (īstenībā visu laiku stāstīja), ka es neko neesmu pazaudējusi, ka viņam pašam tas darbs riebjas, riebjas izlikties, uzdot vienu un tos pašus jautājumus klientiem un vienalga - tas darbs nav priekš manis. (Viņam nez kāpēc ir priekšstats, ka esmu ofisa žurka un nemāku runāt ar cilvēkiem un izlikties par to, kas neesmu... Piekrītu! Bet spīts iezogas nemanāmi un paziņoju, ka tā nemaz nav!)
Tai pašā laikā es viņu cenšos pārliecināt, ka viņam tam darbam jāpatīk, kaut vai tikai tāpēc, ka viņa darba vieta atrodas ļoti skaistā vietā - St. Katherine Docks. Tā ir jahtu piestātne ar neskaitāmiem kanāliņiem un jahtām, pie pašas Temzas un Tower Bridge. Tā nu es viņam čivinu apkārt un jūsmoju neviltotā priekā par šo vietu, kas atrodas tikai 20 min gājienā no mājām. Pieķeru sevi pie domas, ka man tomēr ir svarīgi ūdeņi tuvumā, lai cik zili vai zaļi, vai dubļaini tie būtu. Man kā meitenei no "pilsētas ar rītdienu" tā ir mīļākā vieta Londonā.
Vakarā Edgars beidzot apskata manu portfolio un dzelžainā pārliecībā noskalda, ka nekādi Starbaksi nebūs, ka portfolio esot pietiekami labs, lai es varētu dabūt darbu savā profesijā. Nolemts!
Es tomēr viņam palūdzu vēl sazināties ar Starbaksa cilvēkiem un apjautāties, vai kur citur cilvēki nav vajadzīgi. Ienāk informācija, ka viesnīca, kas atrodas tajos pašos Katrīnas dokos taisa vaļā Starbaksa frančīzi un cilvēki varētu būt vajadzīgi...


Pārtraukums 10 min

Tiek piegādātas pasūtītās, mazlietotās grāmatas - Harijs Poters un Twilight visas daļas. Vienīgais veids kā izklaidēties, jo kompis vēl joprojām nav piegādāts, radio un TV arī nav.
Nobriest doma par staigāšanu apkārt uz reklāmas aģentūrām un piedāvāties pašai. Vienīgais kontakts ar ārpasauli lielajā globālajā tīmeklī ir mini Opera (internets) Edgara telefonā, kur arī tiek sameklētas tuvākās aģentūras manā apkaimē.


Cēliens Nr.2

Pienāk ceturtdiena, es sapucējos, "uzzīmēju" sev seju, sakārtoju čemodānu, tuvākajā kopēšanas centrā izprintēju CV un dodos pa iepriekš atrastajām adresēm. Nekāda stresa, jo vairākas vietas netiek atrastas pēc adreses. Pieņemu, ka tika atrasta veca informācija un arī rajons nav pats centrs.
Viena no adresēm bija kaut kāda koledža, kur mani neielaida - esot iepriekš jāzvana. Ok - tāpat diez vai tā būtu īstā vieta...
Tieku līdz mazam izglītības centriņam, kur ir arī daži ofisi. Uzņemšanā apvaicājos par konkrēto aģentūru - jā, esot. Lielā žurnālā man liek parakstīties un ievada laiku, cikos esmu ieradusies.
Tieku līdz nelieliem ofisiem, kas ir atdalīti ar stikla sienu. Tā kā neredzu ne vienu izkārtni ar nosaukumu, dodos tur, kur vairāk cilvēku. Khrrrr...nepareizi! Man norāda, ka esot jāiet tālāk.
Telpas interjers liecina, ka tur strādā vismaz 5 cilvēki, bet tobrīd bija tikai 2.
Pirmais, kas mani ierauga ir omulīgs afroamerikānis ar jautājošu skatienu. Tā nu bliežu vaļā, ka esmu grafiskais dizaineris, kas meklē darbu un, ka varbūt viņiem noder papildus noderīgas rokas. Afroamerikāņa lūpas lēnām atplaukst plašā smaidā, kas man pilnīgi noņem jebkādu satraukumu. Viņš bez vārdiem piebaksta vīrietim, kas nemaz nedzirdēja mani ienākam, jo sēdēja ar muguru pret ieeju un klausījās kaut ko austiņās. Tas bija Alex, kas pēc turpmākās sarunas rada iespaidu, ka ir šīs kompānijas vadītājs - vīrietis ap 30 gadiem, brits.
Bliežu savu iepriekš iestudēto tekstu vēlreiz. Alex ir nedaudz izbrīnīts, bet es instinktīvi paveru acis plašāk un smaidu lielāku. OK - izskatās, ka viņš ir gatavs mani uzklausīt. Sākumā viņš saka, ka neesot īpaši laika, ka varbūt varu atnākt citu dienu. Es piekrītu, pieminu, ka portfolio ir man līdzi. Viņš vēl kaut ko saka - liekas, ka vienu un to pašu, ka īsti vakanču nav, laika arī, bet lai atstājot kontaktus, jo, kad esot daudz darba, tad ņemot klāt freelancerus. Pajautā, kur esmu strādājusi iepriekš, ko darījusi - īsumā pastāstu. Neliela pauze... YESSSSS! Laikam mans mākslīgo acu skaistums ir iedarbojies, kā arī biggest exhibition company in the Baltic States (lielākā izstāžu kompānija Baltijas valstīs - ang. val.) pieminēšana. Viņš ir mainījis savas domas un grib skatīties portfolio tūlīt pat.
Nebiju gaidījusi, ka vispār nāksies vērt vaļā savu koferi, tāpēc nācās noņemt plēvi no grāmatiņas, kas aizsargāja no skrāpējumiem, viņa acu priekšā. mmm..neveikli. Beidzot tikusi vaļā no pārtikas plēves un pasniedzot, viņš sākumā tā kā paņem, bet laikam pēc iepriekš redzētā atsakās šķirstīt, baidoties to sabojāt. :) Tā nu mēs šķirstam mani bilžu grāmatiņu un viņš pajautā vai man ir arī web pieredze, saku, ka nē, bet norādu uz flashu, kas mētājas pa koferi, ka tur ir baneri, video, prezentācijas. Viņš saka, ka to varbūt, lai atsūtu meilā, ka viņam vēl joprojām neesot laika. Jo tālāk šķirstam, jo biežāk dzirdu Very good! (ļoti labi - ang. val), pie sadaļas grafika, kur ir attēlots tas trakais ods ar brūkošām mājām un televizors, viņš bērnā priekā iesmejas un pat iebaksta ar pirkstu un saka I like it! ( Man tas patīk - ang. val.). Beidzot pievarējuši grāmatiņu, viņš izdomā, ka tomēr grib redzēt arī flash atmiņas saturu. Very good....padomāju....
Tā nu pēc visa apskates viņš iekopē manu portfolio pdf formātā pie sevis kompī un iedod savu vizītkarti, un saka, lai atsūtu meilu ar CV elektroniskā formā. Kad būšot vajadzīgi papildu darbinieki, tad došot ziņu.
Atvadamies. Pieņemšanā tiek fiksēts laiks, kad izeju. Nosecinu, ka esmu pie viņiem pavadījusi veselas 40 min. YESSS! Tas strādā. Pēc visa šitā jūtos tik izsmelta, ka darba meklējumus vairs neturpinu tajā dienā.
Nākamajā dienā no mājām esmu izvilkusies par vēlu, jo ir piektdiena un diez vai kāds ap plkst. 15.00 - 16.00 gribēs mani uzklausīt. Aizvelkos tomēr vēl uz vienu kantori, kur mani sagaida samulsis džeks, nesaprazdams, ko no viņa gaidu. Ofisā vinš ir viens. Tik nosaka, ka tagad neesot piemērots laiks. Es samulstu tik pat ļoti kā viņš un pat vairāk un dodos prom pēc tam, kad pajautāju vizītkarti. Tikusi ārā nosecinu, ka pašreizējie laikapstākļi nav man labvēlīgi, jo ofisi pustukši dēļ sniega un sala traģēdijas.


Pārtraukums 15 min

Sestdiena - neatceros, ko darīju...
Svētdiena - Edgaram brīvdiena. Dodamies uz zinātnes muzeju, kuru nepaguvām apskatīt līdz galam vasarā, un pat šoreiz visu līdz galam neapskatījām. Muzejs ir par velti.
Aizvelkamies pie lietuviešu čoma (topošā režisora, dēvētu par Marselu) uz Pret a Mange, kur viņš strādā par baristu. Paēdam ar 50% atlaidi, kas nav mazsvarīgi, jo paēst kaut kur ārpus mājas ir ļoti dārgi.
Vakarā atrodu nākamās adreses, kur pirmdien doties darba medībās.

Noslēgums

Pirmdiena. Esmu jau gandrīz gatava doties darba medībās. Zvans no Edgara - vai es esmu ar mieru iet uz interviju sakarā ar to Starbaksa frančīzi hotelī. Savukārt Edgaram tā bija pēdējā diena Starbaksā, par ko viņš bija diezgan priecīgs. OK - aiziešu. Tā kā nebija zināms, kad īsti būs intervija, tad palieku mājās gaidīdama. Dusmas - visa diena velti notērēta, jo intervija būšot tikai otrdien. Nu neko - ieslīgstu Twilight vampīru stāstā un nosecinu, ka tā ir visīstākā lasāmviela adresēta emo bērniem, un ka modē atkal nāk bālums un nogurums. Forši - nebūs jātērē nauda solārijam!
Vakarā pārtaisu CV uz klasisko variantu - diez vai viņi priecāsies par manis krāsaino CV, kur trekniem burtiem rakstīts GRAPHIC DESIGNER.
Otrdiena. Plkst. 11.00 man jābūt hotelī, bet līdz tam man jāizdrukā jaunais CV. Izeju 10.00, bet man par nepatīkamu pārsteigumu drukāšanas kantorītis ir ciet, dodos uz tuvāko netklubu - tas arī ciet. Nelabs sākums... Jāpiemin, ka visos veikaliņos un iestādēs man tuvumā strādā cilvēki no austrumiem ( turpmāk dēvēšu par babajiem, kas apzīmēs personas nākušas no austrumiem, melnīgsnējos, jo nacionalitātes es neatšķiru.) Pie sevis nodomāju, ka varbūt šiem kādi reliģiskie svētki, ka viss ciet... Vienīgais kantoris, kas vaļā, ir kaut kāds Bangladešu naudas pārskaitīšanas punkts. Ieraugu, ka tur ir printeris. Mēģinu izmēģināt laimi, izmantojot savu mākslīgo acu skaistumu un dodos iekšā. Pirmajā minūtē es nevaru neko loģisku izspļaut, manas angļu valodas zināšanas pēkšņi kaut kur izgaisa. Pēc laika saņemos un prasu pēc palīdzības - vai nevar izdrukāt? Lūdzu? Es samaksāšu! Šie krata galvas, ka nē - neesot atļauts. Tad neko - novēlu domās viņiem sirsnīgu Fuck You! un nolemju, ka došu savu krāsaino CV. Kā būs - tā būs.
Ierodos 20 min par ātru. Pēc vairākiem apļiem ap hoteli dodos iekšā un gaidu ieejas hallē, kur plkst. 10.00 man jāuzzvana kādam Amanam ( 3 reizes varat minēt, kas viņš pēc tautības), ka esmu klāt. Robota balss telefonā man paziņo, ka adresāts nav sasniedzams. Pamazām sāku nervozēt...pēc 5 neveiksmīgiem mēģinājumiem es pat atviegloti uzelpoju, ka varbūt tā lemts un man nebūs šis darbs. Mēģinu pēdējo reizi...khrrr...izdevās. Amans saka, ka būs vēl jāuzgaida. Jo ilgāk gaidu, jo vairāk satraucos - vēders griežas, slikta dūša, rokas trīc. Pēdējo reiz man tā bija vidusskolas eksāmenā. Garām man paiet 2 sievietes, kas spriežot pēc formas tērpa ir istabiņu uzkopējas - sejas nogurušas, nekāda dzīvesprieka. Vergi!!! - man smadzenēs pazib doma... Kļūst pa visam slikti, pirmo reizi man iešaujas reāla doma, ka es varētu vienkārši aizmukt, pazust. Taču mans plāns nerealizējas, jo es tieku pamanīta. Amans mani ierauga un atved vēl kādu meiteni - kolumbieti manos gados. Simpātiska meitene. Iedod mums aizpildīt anketas. Uzprasu kolumbietei vai viņai ir pieredze strādājot par baristu. Atbilde - apstiprinoša. Atkal bišķiņ nomierinos, jo esmu pilnīgi paliecināta, ka ar tādu CV kā mans, paņems viņu. Amans piedāvā kafiju vai tēju, vai ko citu - kolumbiete atsakās, es prasu pēc ūdens. (tik detalizētu rakstu tāpēc, ka tas jau bija pirmais pārbaudījums). Kolumbiete aizpilda papīrus pirmā un tiek ievesta tālāk hotelī - restorānā. Es arī pēc laika dodos turp - restorāns tukšs. Amans liek man nosēsties pāris galdiņus tālāk un gaidīt. Tagad mana kārta. Atkal tiek piedāvāts ko padzerties, es atsakos. Jautājums vai man garšo kafija, es savā naivumā atbildu, ka man labāk garšo šokolāde. Saņemu pārmetumu, ka ja gribu strādāt šai kompānijā, man būs jāsāk dzert kafija. Bāc! Man jau tas darbs nepatīk! Seko vēl viens jautājums vai nevēlos kafiju....neliels klusums un apmulsums... Amans man piepalīdz: "Say, YES!" ( saki, jā! - ang.val.) OK - Yes.... Turpmākie jautājumi ir par to, cik daudz es zinu par šo kompāniju, tā kā biju jau izstudējusi lielo melno grāmatu, kas bija iedota Edgaram par Starbaksu, tad jau zināju pareizās atbildes. Tad bija uzvedinoši jautājumi par to, kā es varētu palīdzēt realizēt lielāku noietu nekā tas tiek prasīts. Galvā pazib lappuse no lielās melnās grāmatas, kur tiek pieminēts klientam piedāvāt vairāk neka viņš vēlas. Dodu viņam piemēru, ka ja apmeklētājs pasutīs kādu dzērienu, tad mēģināšu iesmērēt arī kēksiņu. Par šādu atbildi viņš ir ļoti gandarīts. Un Amana izsauciens Perfect! izskan pa visu restorānu. Tālākie jautājumi bija diezgan līdzīgi, un es ievēroju, ka sāku atbildēt kā robots.
Attalgojums... Amans saka, ka atalgojums būs 6.15 stundā. Jau zināju, ka neko lielāku nevar pretendēt, tāpēc saku, ka - der! Viņš šaubīgi uz mani paskatās un prasa - vai patiešām? Laikam jau dēļ manas profesijas, jo dizaineri šeit saņem sākot no 8 mārciņām stundā. Man sanāk smiekli un prasu, vai viņš man var piedāvāt ko labāku? Atbilde noraidoša, un viņš paliek atklāts, sacīdams, ka cilvēki restorānā saņem 5,50 stundā, ka Starbaksā likme ir nemainīga, un tāds nu ir tas atalgojums apkalpojošajā sfērā. Kas tad man vēl atliek? Pieminu to, ka tāpat mans mērķis ir iemācīties angļu valodu, un sevi mierinu, ka tas ir tikai uz laiku un uz pusslodzi, lai vismaz ir kāda kabatas nauda.
Pēc brīža viņš aiziet un atnāk ar vēl kaut kādu menedžeri (brits), kas laikam ir augstāk stāvošs par viņu. Notiek atkal īsa intervija šoreiz ar britu - izskatījās vairāk pēc face control (ārējā izskata atbilstība - ang.val.).
Pēc brīža Amans paziņo, ka esam paņemtas abas....
Prieks par to, ka es tomēr no viesnīcas neaizmuku un izturēju pirmo lielo interviju angļu valodā, bet par pašu darbu....nez... sajūsmā neesmu.
Pirmdien sākas apmācība.

PS: Žetons tiem, kas izlasīja līdz galam!

Foto no tiem pašiem Katrīnas dokiem - vienīgais mierinājums par šo darbu vietu.

Prelude

Dzīva, apmierināta par izvēli padzīvot kādu laiku Londonā un samierinājusies.
Samierinājusies ar pelītēm un prusaciņiem dzīvoklī un pat istabā, samierinājusies ar kaimiņu nevīžību un britu absurdu dažādās ikdienas situācijās.
Toties nespēju nopriecāties par skatu no loga, kaut arī caur restēm, uz Gherkin ēku, kas liek justies, ka dzīvo pašā centrā...nu labi..dzīvoju pie centra.

Tātad par kaimiņiem un citiem dzīvnieciņiem:
Visi kaimiņi pārsvarā ir franči - visi ļoti dažādi, tādēļ nevar noraksturot franču "nacionālās īpašības", ja nu vienīgi to, ka brokastīs viņi ēd saldumus un viebjas par manis pagatavoto karstmaizi ar sieru un tomātiem. Ja es nezinātu, kas ir Nutella, tad padomātu, ka tas ir kāds franču nacionālais brokastu sviests.
Stāvu zemāk dzīvo 2 franču pāri: Alex ar Matildi, kuri vēl joprojām ir darba meklējumos jau mēnesi, tikai nevar īsti saprast meklēšanas intensitāti, jo tā vien šķiet, ka visu laiku sēž mājās. Toties ir ļoti tīrīgi un man brīžam gribētos, lai viņi dzīvotu ar mani vienā stāvā.
Otrs pāris ir..."unknown artists" - nekas par viņiem nav zināms, jo viņi neiesaistās jebkādās diskusijās un ir ļoti noslēgti. Zināms tik tas, ka meitenei jau kādu laiku ir stiprs klepus un čalis ir vienīgais, kas no abiem strādā. Ak jā - Alex ar Matildu sūdzas par elsošanu un čīkstieniem nakts laikā, jo viņu abu istabu savienojot kaut kāda ventilācijas truba, kas darbojas kā skaņas pastiprinātājs.
Vēl otrā stāvā mitinās Valentīna no Itālijas, kas arī ir grafiskā dizainere un strādā savā profesijā.

Leģendārais trešais stāvs.
Esam jau pazīstami! Mani sauc Linda, esmu no Latvijas. Mitinos ar Edgaru vienā istabā. Pretī man dzīvo franču meitene Roksana, kas nevīžo aiz sevis aizvākt un kurai man ir nolūks uzzīmēt ilustrētu pamācību ( jo mutiski viņai, acīmredzot, nepielec) kā neatstāt aiz sevis netīrus, nepiesegtus traukus ar ēdienu uz vairākām dienām, ka peles ēd viņas pārtiku, kas ir ļoti nehigiēniski, jo atstāj aiz sevis izkārnījumus.
Anīls no Turcijas, kuram ir lielākā un kārtīgākā istaba šai mājā. Viņš ir foršs!
Skaļākā un jautrākā - Aplausus! ODRIJA!-jauna, smalciņa franču meitene, kas ēd vairāk nekā drukns mežstrādnieks un jau no pirmdienas lēkā apkārt no prieka, ka piektdien viņai būs randiņš ar kādu spāņu puisi no darba. Mani mīļākie Odrijas izteicieni ar ievērojamu franču akcentu:
"Ooo my gaaad!" ( gaad - god - dievs (no ang.val.)) Gaad šajā gadījumā izrunājas gari, ar augstāku intonāciju nekā teikuma pirmā daļa un ar uzsvaru.
Kad Odrija ir dusmīga, tas nozīmē, ka viņa grib ēst, jo angry (dusmīgs (no ang.val.)) ir vienlīdzīgs ar hungry (izsalcis (no ang. val.)). Lieki piezīmēt, ka burts h frančiem ļoti grūti padodas.
Bastaahrd! (bastard - nelietis (ang.val.)) - uzsvars uz otro vārda daļu. Burts r neizrunājas. Tā tiek apzīmēts Edgars, kad viņš sakaitina Odriju un prasa, kad viņai būs vai bija sekss ar spāni. Vai liek viņai izrunāt vārdu hungry.
Kad Odrija ir mājās, par to zin visi! Lai gan tagad viņai ir uzkritušas rozā brilles, un kļuvusi daudz klusāka pēc sava randiņa. Laikam sekss ir jau bijis... "Bastahrd!"

Secinājums: Franči ir noderīgi, jo man ir iespēja atkārtot franču valodu. Jaunie vārdi: prusaks, pele, mikroautobuss un kāršu kava.


Skats pa logu.