25.08.2010.
....hmmmm...[pārdomu mirklis]....[apņemšanās]....es laikam atvēršu Starbaksa franšīzi Rīgā!!! [ Šaubas iezogas momentāli]... laikam...., kad ekonomiskā situācija uzlabosies... Mammu! Tu būsi mana grāmatvede. (Eh..nav galīgi tās apņēmības tik daudz kā gribētos.)
"Maybe I'm liar but not a fucking!" (Varbūt es esmu melis, bet ne sasodītais (pārfrāzēts)!)
Kārtējais 23. mēnēša datums, kad jāmaksā īre. Apsaimniekotājs paziņo, ka ar pāriem vairs netaisās pagarināt līgumus, ka gribot, lai istabās dzīvo pa vienam. Mums mēneša laikā jāizvācās. Ok - beidzot stimuls pakustināt pakaļas un beidzot atrast ko labāku par to peļu midzeni. Maksājām nedaudz mazāk nekā līgumā bija teikts dēļ pelēm, bet tas nekur rakstiski nebija fiksēts, tāpēc apsaimniekotājs (dēvēts par Luisu) paziņo, ka grib starpību par visiem šiem nodzīvotajiem mēnešiem un taisās tos atvilkt no depozīta, ka bija iemaksāts pašā sākumā, bet būs tik labs, ka neskaitīs nost rēķinus par gāzi, internetu un ūdeni. Edgars pret to iebilda un sanāca neliels kašķis, kurš pārauga lielākā pēc tam, kad no pirmā stāva uznāca augšā kāds cits pāris un prasīja vai mēs izvācoties, jo Luiss viņiem pēc mēneša esot piedāvājis mūsu istabu. Edgars viņu nosauca par fucking liar (sasodītais melis, no ang.val.) uz ko Luiss sašutis pieprasīja viņu tā nesaukt. Edgars iebilda, ka tas ir tas, kas viņš ir, pēc tā, kad paziņo, ka negrib sadarboties ar pāriem, bet citiem tai pat laikā piedāvā mūsu istabu. Luisam nu vairs nebija ko iebilst kā tikai atzīt, ka viņš ir melis, bet ne fucking (nolādēts, no ang.val.)!
Tā tas arī viss palika, līdz pienāca izvākšanās diena. Atnāk meitene un paziņo, ka aprēķinot rēķinus par gāzi, ūdeni un internetu, mums atvilks vairāk par 300 GBP. Tāds nu ir šīs kompānijas veids kā izvairīties no depozīta atmaksas, jo līgumā teikts, ka rēķinus jāmaksā vienreiz ceturksnī, kas nekad nav noticis, jo neviens naudu par rēķiniem nekad nav vācis. Mēs kategoriski atsakāmies maksāt. Luisam tiek uzrakstīts "sirsnīgs" meils ar draudiem par valsts ierēdņu izsaukšanu mājas apskatei (no kā viņi tik ļoti baidās, jo pie sliktiem mājas apstākļiem viņiem var liegt māju izdot īrēšanai) un palikšanu vēl vienu mēnesi ilgāk, ja netiks atdots depozīts pilnā apmērā.
Luiss atrakstīja tikpat sirsnīgu meilu ar nožēlu par to, ka Edgars ir tik nabadzīgs, ka "jālūdzas" viņam "apmaksāt" mūsu rēķinus. Viņš būšot tik cēlsirdīgs, ka apmaksāšot tos. Viņam esot žēl, ka Edgars nevar atļauties tādu dzīvokli ar baseinu, kāds ir viņam un viņa draudzenei, viņš cerot, ka kādudien Edgars pelnīs tik pat daudz cik viņš, lai tādu var atļauties sev un savai draudzenei.
Nu jā... ko lai saka. Taisnība jau viņam ir, bet tā vēstule bija tik netipiski mūsu raksturam rakstīta, ka mēs pat sasmējāmies. Tādu tekstu drošvien sāpīgi uztvertu kāds musulmanis vai arābu tautas pārstāvis, kur tiek noniecināts viņa maciņa biezums un nespēja uzturēt vairāk par vienu sievu.
Galu galā - atdabūjām savu depozītu pilnā apmērā.
"Goodbye Gherkin! Hello Greenwich" (Attā Gherkin (pipargurķīts - olveida ēkas iesauka)! Sveika Grīniča!)
Nu ko - baseins man nav, toties tagad ir pašai sava vannas istaba. Mana vēlēšanās ir piepildījusies, un es dzīvoju Greenwich (lasīt iepriekšējos ierakstus). Samērā jaunā ēkā, dzīvoklī ar balkonu, no kuras paveras Greenwich universitātes viena no ēkām un, pagriežot skatu pa kreisi, Temza, kuras pretējā krastā lepni slejas Canary wharf debesskrāpji.
Visu šo "pasākumu" dalām ar ķīniešu pāri ( IT speciālisti) - ļoti klusi un tīrīgi cilvēki.
"Thank you for choosing Starbucks!" (Paldies, ka izvēlējāties Starbucks)
Tātad - es tagad esmu maiņas vadītāja. Tomēr!!! Nu jā - tā sanāca, ka trešo reizi pēc piedāvājuma drošvien būtu muļķīgi atteikties. Menedžeris zin, ka gribu strādāt savā profesijā, bet gribot arī man dot iespēju labāk nopelnīt, nekā ņemt kādu jaunu no malas par maiņas vadītāju. Piekritu, ar noteikumu, ka vismaz 2 mēnešus nekur neaizlaidīšos.
Padomāju, ka ja jau man nekā nesanāk neko atrast pa dizainera sfēru, tad vismaz priekš CV noderēs. Katram gadījumam - ja nu kas. Plāns tomēr ir maksimāli šim darbam veltīt pusgadu, jo paralēli ir radies pamudinājums mācīties digitālo kompozīciju un pievērsties nedaudz citai/paralēlai sfērai.
Vispār daždien darbā ir pat interesanti. Vairāk nākas iepazīt viesnīcas cilvēkus, un viņi sāk izrādīt interesi par mani, ievērojot to, ka no rītiem es nāku arvien biežāk un biežāk pēc naudas un atslēgām. Ir arī uzradušies tādi patstāvīgie klienti, kurus es pat gaidu atnākam...
Vienīgais, ka laikam es nebūšu tā pati mīlētākā maiņas vadītāja pārējiem kolēģiem. Kā viens mans kolēģis smejoties teica: "You are quite bitchy!" (no vārda bitch - kuce).
Tagad, lai tiktu uz darbu man jāceļas 5:00, ja ir rīta maiņa, bet tas nekas, jo šķērsojot Tower Bridge rīta saulē, visa rīta neapmierinātība izgaist. Vispār es gribēju ielikt bildes, bet tagad ir draņķīgs laiks - nekas smuks neizskatīsies, kā tas izklausās pēc apraksta. Tādēļ nebojāšu priekšstatu ar pelēkām bildēm.
Jāpiemin, ka pa šo laiku esmu bijusi arī uz vienu darba interviju, kur bija iespēja kļūt par logotipu štancētāju uz flashatmiņām. Darbs izklausījās tik vienkāršs un tehnisks, ka man pat nebija, ko teikt, kas arī bija iemesls tam, ka vēl joprojām atrodos tur, kur esmu. Biju pārāk klusa un pārāk maz sevi slavēju...
