Atskaite

30.04.2010.

Ir pagājuši nu jau gandrīz četri mēneši, kopš strādāju Starbucksā...
Šajā laika posmā esmu palaidusies slinkumā, meklējot dizainera darbu un pat palaidusi garām iespēju aiziet uz darba interviju savu baiļu un stulbuma dēļ, bet varbūt tikai priekšnojautas dēļ (ar tādu domu es sevi mierinu).

Tātad - kā tas viss bija?
Valentīna (kaimiņiene no pirmā stāva), kas strādāja par dizaineri kādā farmācijas uzņēmumā piedāvāja man savu vietu. Ne jau tādēļ, ka viņa bija atradusi ko labāku, bet tāpēc, ka viņa vairs nevarēja izturēt... Kolēģi esot nūģi un darbs esot garlaicīgs, jo jāštancē viss pēc reglamenta. Darba līgumu arī izvairās slēgt. Sākumā padomāju, ka viņa varbūt ir no tiem trakajiem māksliniekiem, kuriem tāds štancētāju darbs vienkārši nav piemērots, bet no otras puses viņa ir pietiekami apzinīga un prātīga, lai tā vienkārši aizietu no darba. Tas vien jau mani darīja uzmanīgu. Noklausoties lielo bēdu par šo darba vietu, man jau zuda vēlme vispār pieteikties, kas arī nospēlēja lielo lomu manai turpmākajai rīcībai. Mans CV un portfolio jau bija nosūtīts.
Nedēļa jau bija pagājusi, kad man telefonā tika atstāts balss ziņojums, lai pārzvanot sakarā ar jauno darba iespēju Polai. Nākamajā dienā es zvanīju 5 reizes, 5 reizes man atbildēja dažādi cilvēki neieinteresētā tonī un ar tādu attieksmi, ka es šaubījos vai Pola vispār uzzinās par maniem zvaniem. Solījās nodot viņai ziņu un pat zvanīt atpakaļ, bet nedēļu atkal telefons klusēja.

Telefona zvans. Lielisks skotu akcents. Pola. Pusi no viņas teiktā nesaprotu, jo adrenalīns manas smadzenes paralizē un angļu valoda izklausās pēc ķīniešu. No fragmentiem saliekas informācija, ka viņa grib, lai atnāku uz interviju tajā pašā nedēļā. Click!!! Šonedēļ es pie jums nevaru tikt (lasīt - negribu iet) uz interviju! Varu nākamnedēļ jebkurā laikā, jebkurā dienā. Uzrakstiet man e-pastu, kad man atnākt. Pola pārjautā manu e-pastu un es jau nojaušu, ka nekāda e-pasta nebūs.
Tā arī bija - nekāda e-pasta nebija un no Valentīnas uzzināju, ka Pola esot gaidījusi manu zvanu, bet drošvien ne pārāk ilgi, jo bija jau pieņemts cits cilvēks.
Pāris dienas pati uz sevi dusmojos un mēģināju saprast vai tiešām problēma bija manā angļu valodā un pārpratumā par to, kurš kuram rakstīs un zvanīs, vai arī manā attieksmē? Drošvien, ka abi...

TOTIES!
Atbraucot atpakaļ no 6 dienu brīvdienām Latvijā, mans menedžeris kafiju veikalā uzticēja man veikala atvēršanu (man negribot un neprasot) un dienas beigās piedāvāja kļūt par maiņas vadītāju, kas nozīmētu lielāku algu un arī pienākumus!!! Bet... es atteicos. Menedžeris zin par visiem maniem nodomiem, tāpēc saprata. Teikšu atklāti - tas glaimo un nedaudz arī vilina - kā nekā pirmais amata paaugstinājums mūžā (dizaineriem jau tās karjeras kāpnes ir īsas un niansētas vai nav vispār, kas tad var vēl augstāk vai zemāk būt par dizaineri? Galvenais mākslinieks? Jaunākais dizaineris? Viens un tas pats gandrīz. Tikai laika un algas jautājums). Kāpēc atteicos? To pašu nevajadzīgo papildu pienākumu dēļ, alga būtu nedaudz lielāka, jo tas nozīmētu strādāt pilnu slodzi pusslodzes vietā, kas savukārt nozīmē lielākus nodokļus valstij, jo šeit ir progresīvā nodokļu sistēma. Turklāt tas vēl vairāk iedzītu saknes tajā veikaliņā un būtu grūtāk tikt prom, un mazāk laika un vēlmes koncentrēties uz savu mērķu sasniegšanu. Nu negribas man veidot karjeru viesnīcā un daudzi to arī nesaprot, kā es varēju atteikties. Arī kafijas biznesā iedziļināties nav jēgas, ja es taisos atgriezties dzimtenē. Nu nav mums tā kafijas kultūra tik attīstīta un cilvēki neprot dzert kafiju. Pietiek mums uz visiem ar Double Coffee.
Zinu vienu pārīti no Kolumbijas, kas ļoti mērķtiecīgi veido karjeru kafiju veikalā. Viņiem dzimtenē pieder ģimenes kafijas lauki. Abi tiešām pārzin to lietu un viņiem ir mērķis.
A es ko? Atbraukšu mājās, nopirkšu dārgo espresso mašīnu un vasarnīcā mēģināšu audzēt kafijas pupiņas siltumnīcā ar lielajām apsildāmajām iekārtām? Kam tā kafiju pupiņu pārzināšanas pieredze būs vajadzīga?
Hmm...Nez kā es varētu nosaukt nosaukt savas pupiņas... tās drošvien būtu sīkas un sīkstas, ja vispār izaugtu. Izsludinu konkursu uz kafijas pupiņu (audzētas manā siltumnīcā) oriģinālāko nosaukumu! Balvā kafija Columbia!

I believe I can fly

20.04.2010.


Vuiiiiiiii!!!!!!!!

Ir 23:43 pēc Londonas laika un mans logs ir nospeķots no mana deguna. Pirmie lidmašīnu trokšņi naksnīgajās debesīs pēc nedēļu ilgā klusuma un neskaidrības liek manām ausīm saspicēties, acīm dzirkstīt un smaidam izaugt līdz pat ausīm (tās, kuras saspicētas).
Ja vien rīt atkal nenotiek kāda kataklizma ar vulkāniem un to dūmiņiem, tad parīt manam reisam uz Rīgu nevajadzētu būt atceltam.

Gaidiet nu mājās ar saviem +6 grādiem un lietu!

Kuš!

Šodien Londona ir klusa. Debesis ir tīras, tikai nedaudz mākoņainas. Islandes vulkāns ir darījis savu... visi reisi atcelti.
Pat nedaudz jocīgi - tik pierasti ir dzirdēt lidmašīnas un redzēt tās, švīkājot debesis pa divām, trim, pat četrām vienlaikus.
Pa lielam - man ir vienalga, kamēr vien tas neskar mani. Ceru, ka nākamnedēļ kāds vulkāns neizdomās nošķaudīties atkal un neizjauks manu ceļu mājās.