Vai var 3 gadu laikā divatā sakrāt naudu mājai un mašīnai par minimālo algu?
Pareizā atbilde: Jā!
Ar noteikumu, ja mašīna un māja tiek pirkta Uzbekistānā - protams ne jau jauna, bet tāda - vidējas klases. Neskatoties uz to, ka krāšanas laikā ir jāuztur arī savi pirmskolas 3 bērni, kas palikuši vecvecāku uzraudzībā un mazu pārtikas veikaliņu. Bet jā - tas ir pilnīgi iespējams!
Monday, March 22, 2010
Wednesday, March 3, 2010
Sūdzambībele
Prologs
I Derība - Darbs
Teikšu godīgi - sāk palikt garlaicīgi. Viss jau ir zināms un būtībā neko jaunu iemācīties nevar. Ak jā - man vēl jāiemācās taisīt flat white.
Par šiem dažiem mēnešiem, kopš šeit strādāju, es vēl joprojām jūtos 10 mm virs zemes, ar to domājot, ka jūtos ļoti atšķirīga starp saviem kolēģiem. Jā, varbūt esmu iedomīga, bet man ir iemesls, jo es šeit neesmu dēļ naudas un pa karjeras kāpnēm tomēr esmu nedaudz pakāpusies ( kāds varētu teikt, ka dažus pakāpienus gan pakāpusies atkal zemāk, bet es tā neteiktu. Drīzāk esmu uzkāpusi uz citām trepēm, savas atstājot turpat blakus. )
Bet ir daļa kolēģu, kas jūtas apdraudēti, jo sanāk, ka esmu "uzkāpusi uz viņu trepēm". Kāds no parasta baristas ir kļuvis par maiņas pārzini un no lielajiem priekiem par sasniegto pilnībā nomaina attieksmi pret citiem un ne jau uz to labāko pusi. Tā kādu dienu, kad arī pāri manai galvai sāk birt komandas un pārmetumi par to, ka neprasu atļauju kaut ko darīt (piemēram uz savu galvu sāku taisīt šokolādes bāzi, kas būs derīga vēl turpmākās 2 dienas, jo zinu, ka tūristi tūlīt plūdīs bariem, un šokolāde tiks izdzerta pāris stundu laikā). No lielā izbrīna par dzirdēto, es bezrūpīgi atcērtu: "Kāpēc man Tev vispār kaut kas jāprasa?" Uz ko saņemu atbildi: "Ne jau par velti es te esmu!" Man sanāk smiekli un es atbildu, ka ļoti labi, bet šokolāde ir derīga 48 stundas ( ko mans oponents bija piemirsis) un vēl nereizi nav bijis tā, ka mums kaut kas paliktu pāri. Oponents nosarkst un melo man acīs skatīdamies, ka vakar esot nācies izliet laukā. Turpmākās pāris dienas man nākas uzklausīt netiešas piezīmes caur nevainīgiem jociņiem, ka es pretendējot uz maiņas pārziņa amatu.
Viss - tam pielieku punktu un atklāti paziņoju, ka: Es, Linda no Latvijas,
1.netaisos šajā darba vietā palikt ilgi,
2. netaisos veidot karjeru apkalpojoša sfērā,
3. nemaz nealkstu kļūt par maiņas pārzini, jo:
a) man nepatīk darboties pa tiešo ar naudu
b) bail no lielas atbildības
c) esmu šeit uz pusslodzi
d) atbraucu dēļ valodas
Viss daudzmaz palika skaidrs un tagad ir miers. Vismaz no viena... bet vēl jau ir dažs labs, kuram esmu kā nagla pakaļā, jo redz, ka menedžeris ar manu darbu ir apmierināts, tieku šad un tad paslavēta. Ne jau tāpēc, ka taisītu kafijas garšīgāk vai smaidītu plašāk, bet gan tāpēc, ka nečīkstu katru dienu par to, cik ļoti esmu nogurusi vai arī nediedelēju pārtraukumu visnepiemērotākajā brīdi, izdaru savu darāmo un eju mājās. Tas nav mans hobijs, tas ir tikai naudas pelnīšanas veids, kas it nemaz nav sliktākais. Man tas ir treniņš - angļu valodas treniņš, komunikācijas treniņš. Pateicoties šim darbam, es vairs nebaidos no cilvēkiem, mācos sarunāties un uzturēt sarunu ar svešiniekiem, tai pašā laikā justies brīvi. Vēl līdz galam nesanāk, bet sanāks - es zinu.
Tādi paši 10mm virs zemes staigātāji ir tie, kas paralēli mācās un strādā uz pusslodzi tāpat kā es (vismaz pēc līguma, šobrīd strādāju gandrīz pilnu slodzi). Pavisam cita attieksme pret darbu, citas sarunas, intereses. Tā manā ikdienā ienāca Lidija no Vācijas ar kuru man gribētos saglabāt kontaktu, bet diez vai sanāks, jo vasarā viņa dodas atpakaļ.
II Derība - Kaimiņu karš
Un tā mana franču kaimiņiene Roxana ir sabojājusi visu manu priekšstatu par franču tautu kopumā, ka man pat darbā, izdzirdot franču valodu, spalvas saceļas stāvus.
Roxana - jauna franču meitene, puspanks. Atbraukusi uz Londonu, lai nopelnītu naudu mistiskai fotogrāfu viengadīgajai skolai, kas maksā ļooooti dārgi, kas sola no viņas pataisīt izcilu fotogrāfi, lai gan neizskatās, ka fotogrāfija būtu viņas ikdienas aizraušanās. Par labām fotogrāfijām tiek atzītas tās, kas ir pusmiglainas - sauktas par mākslinieciskām. Nepatīkot bildēt ārā. Patīkot sudiijas bildes, tikai vajagot melnus aizkarus.
Pa lielam man viss pie kājas. BET! Zāles pīpēšana katru dienu neatbrīvo no kaimiņbūšanas pienākumiem tādiem kā mazgāt aiz sevis traukus!!! Netīrie trauki izlietnē stāv dienām.
Tusiņi pēc 24.00 notiek gandrīz katru nakti - tiek vesti ciemiņi, katru reizi citi ( dažādu tautību un dzimuma).
Es sāku gulēt ar ausu aizbāžņiem un izskatos apmēram šādi (skat. bildi).
Pacietības mērs bija pilns, kad man bija jāceļas uz darbu 5.00, bet Roxana atvilka mājās veselu baru ap plkst. 3.00.
Tusiņš turpinājās ar skaļu mūziku un zviedzieniem. Mans lūgums uzvesties klusāk tikai ignorēts...
Toties Edgars nākamajā dienā piedraudēja, ka ja tā atkārtosies, tad nākamreiz visi ciemiņi tiks izlikti aiz durvīm... Netīros traukus viendien mēs izvācām no izlietnes un ielikām atpakaļ viņas istabā.
Tik bieži ciemiņu vairs nav, bet trauki izlietnē vēl šobaltdien stāv... Roxana ar mums vairs nesveicinās, bet laikam jau kopš tās reizes, kad viņa bija atstājusi Edgaram paziņojumu telefonā, lai iedodot kaimiņienes Valentīnas telefonu, jo viņa naktī nākšot mājās, bet atslēga sabojāta. Edgars gribēdams kā labāk, piezvanīja atpakaļ uz to pašu tel. num., bet par izbrīnu atbildēja Roxanas darba devējs, kas nebija informēts par telefona nesankcionētu izmantošanu darba laikā... nea... viņa ar mums ilgi nerunās... lai gan. Izskatās, ka briest jauns konflikts, jo mana zīmīte par traukiem atkal tika ignorēta.
Evanģēlijs
Tā lūk! Esmu pasūdzējusies par sīkajām ikdienas ķibelēm. Vai palika labāk? Nea... jo nedaudz grauž sirdsapziņa par to, ka esmu pametusi novārtā datorgrafiķa darba meklējumus. Zinu, ka neesmu attaisnojusi daža laba cerības. Kāds varbūt arī tagad saka: "Es taču teicu, ka tā būs! ", un smīkņā, bet... es vēl joprojām ticu, ka viss ir iespējams un vajag tikai ļoti gribēt. Acīmredzot tās gribas šobrīd ir par maz... Nesodiet bargi! Man vēl ir atvaļinājums!
Sen neko neesmu rakstījusi laika trūkuma un noguruma dēļ.
Šonedēļ beidzot tiku pie 2 brīvdienām pēc kārtas un radās iespēja kaut ko ierakstīt, bet viss sagāja greizi, jo pirmais, ko ieraudzīju savā blogā bija nesmukas krāsas... Nja - pavasaris dara savu un man kā nagla pakaļā visu laiku tirdīja doma, ka jānomaina blogam veidne. Pirmās brīvdienas dienas 4 stundas es nosēdēju pie datora, meklēdama gatavas veidnes, kas man patiktu, jo manas html zināšanas ir pietuvinātas nullei...mmm..nu labi (šodien man labs garīgais)..pietuvinātas divniekam, lai varētu pati uztaisīt veidni. Viss beidzās ar to, ka 4 stundas методом тыка (bakstīšanās - no krievu val.) urbos cauri veidnes html un gandrīz likvidēju pieeju savam blogam. Mani izglāba interneta pārlūka vēsture. Brīvdiena beidzās ar sliktu garastāvokli, bet toties ar apņēmību nākamajā dienā visu izlabot.
Nākamā brīvdiena - Vualā!!!! Kā jums patīk? Protams man nevajadzētu lepoties par gatavu veidņu izmantošanu un dažs labs arī smīkņā, bet mans galvenais prieks ir par to, ka manī ir atmodusies vēlme iedziļināties html valodā un šoreiz arī izdevās html pielabot tā, ka arī strādā.
Bet tas tā...
Tātad - šoreiz pasūdzēšos par skarbo darba ikdienu, kaimiņu karu un kontaktu dibināšanu.
Šonedēļ beidzot tiku pie 2 brīvdienām pēc kārtas un radās iespēja kaut ko ierakstīt, bet viss sagāja greizi, jo pirmais, ko ieraudzīju savā blogā bija nesmukas krāsas... Nja - pavasaris dara savu un man kā nagla pakaļā visu laiku tirdīja doma, ka jānomaina blogam veidne. Pirmās brīvdienas dienas 4 stundas es nosēdēju pie datora, meklēdama gatavas veidnes, kas man patiktu, jo manas html zināšanas ir pietuvinātas nullei...mmm..nu labi (šodien man labs garīgais)..pietuvinātas divniekam, lai varētu pati uztaisīt veidni. Viss beidzās ar to, ka 4 stundas методом тыка (bakstīšanās - no krievu val.) urbos cauri veidnes html un gandrīz likvidēju pieeju savam blogam. Mani izglāba interneta pārlūka vēsture. Brīvdiena beidzās ar sliktu garastāvokli, bet toties ar apņēmību nākamajā dienā visu izlabot.
Nākamā brīvdiena - Vualā!!!! Kā jums patīk? Protams man nevajadzētu lepoties par gatavu veidņu izmantošanu un dažs labs arī smīkņā, bet mans galvenais prieks ir par to, ka manī ir atmodusies vēlme iedziļināties html valodā un šoreiz arī izdevās html pielabot tā, ka arī strādā.
Bet tas tā...
Tātad - šoreiz pasūdzēšos par skarbo darba ikdienu, kaimiņu karu un kontaktu dibināšanu.
I Derība - Darbs
Teikšu godīgi - sāk palikt garlaicīgi. Viss jau ir zināms un būtībā neko jaunu iemācīties nevar. Ak jā - man vēl jāiemācās taisīt flat white.
Par šiem dažiem mēnešiem, kopš šeit strādāju, es vēl joprojām jūtos 10 mm virs zemes, ar to domājot, ka jūtos ļoti atšķirīga starp saviem kolēģiem. Jā, varbūt esmu iedomīga, bet man ir iemesls, jo es šeit neesmu dēļ naudas un pa karjeras kāpnēm tomēr esmu nedaudz pakāpusies ( kāds varētu teikt, ka dažus pakāpienus gan pakāpusies atkal zemāk, bet es tā neteiktu. Drīzāk esmu uzkāpusi uz citām trepēm, savas atstājot turpat blakus. )
Bet ir daļa kolēģu, kas jūtas apdraudēti, jo sanāk, ka esmu "uzkāpusi uz viņu trepēm". Kāds no parasta baristas ir kļuvis par maiņas pārzini un no lielajiem priekiem par sasniegto pilnībā nomaina attieksmi pret citiem un ne jau uz to labāko pusi. Tā kādu dienu, kad arī pāri manai galvai sāk birt komandas un pārmetumi par to, ka neprasu atļauju kaut ko darīt (piemēram uz savu galvu sāku taisīt šokolādes bāzi, kas būs derīga vēl turpmākās 2 dienas, jo zinu, ka tūristi tūlīt plūdīs bariem, un šokolāde tiks izdzerta pāris stundu laikā). No lielā izbrīna par dzirdēto, es bezrūpīgi atcērtu: "Kāpēc man Tev vispār kaut kas jāprasa?" Uz ko saņemu atbildi: "Ne jau par velti es te esmu!" Man sanāk smiekli un es atbildu, ka ļoti labi, bet šokolāde ir derīga 48 stundas ( ko mans oponents bija piemirsis) un vēl nereizi nav bijis tā, ka mums kaut kas paliktu pāri. Oponents nosarkst un melo man acīs skatīdamies, ka vakar esot nācies izliet laukā. Turpmākās pāris dienas man nākas uzklausīt netiešas piezīmes caur nevainīgiem jociņiem, ka es pretendējot uz maiņas pārziņa amatu.
Viss - tam pielieku punktu un atklāti paziņoju, ka: Es, Linda no Latvijas,
1.netaisos šajā darba vietā palikt ilgi,
2. netaisos veidot karjeru apkalpojoša sfērā,
3. nemaz nealkstu kļūt par maiņas pārzini, jo:
a) man nepatīk darboties pa tiešo ar naudu
b) bail no lielas atbildības
c) esmu šeit uz pusslodzi
d) atbraucu dēļ valodas
Viss daudzmaz palika skaidrs un tagad ir miers. Vismaz no viena... bet vēl jau ir dažs labs, kuram esmu kā nagla pakaļā, jo redz, ka menedžeris ar manu darbu ir apmierināts, tieku šad un tad paslavēta. Ne jau tāpēc, ka taisītu kafijas garšīgāk vai smaidītu plašāk, bet gan tāpēc, ka nečīkstu katru dienu par to, cik ļoti esmu nogurusi vai arī nediedelēju pārtraukumu visnepiemērotākajā brīdi, izdaru savu darāmo un eju mājās. Tas nav mans hobijs, tas ir tikai naudas pelnīšanas veids, kas it nemaz nav sliktākais. Man tas ir treniņš - angļu valodas treniņš, komunikācijas treniņš. Pateicoties šim darbam, es vairs nebaidos no cilvēkiem, mācos sarunāties un uzturēt sarunu ar svešiniekiem, tai pašā laikā justies brīvi. Vēl līdz galam nesanāk, bet sanāks - es zinu.
Tādi paši 10mm virs zemes staigātāji ir tie, kas paralēli mācās un strādā uz pusslodzi tāpat kā es (vismaz pēc līguma, šobrīd strādāju gandrīz pilnu slodzi). Pavisam cita attieksme pret darbu, citas sarunas, intereses. Tā manā ikdienā ienāca Lidija no Vācijas ar kuru man gribētos saglabāt kontaktu, bet diez vai sanāks, jo vasarā viņa dodas atpakaļ.
II Derība - Kaimiņu karš
Un tā mana franču kaimiņiene Roxana ir sabojājusi visu manu priekšstatu par franču tautu kopumā, ka man pat darbā, izdzirdot franču valodu, spalvas saceļas stāvus.
Roxana - jauna franču meitene, puspanks. Atbraukusi uz Londonu, lai nopelnītu naudu mistiskai fotogrāfu viengadīgajai skolai, kas maksā ļooooti dārgi, kas sola no viņas pataisīt izcilu fotogrāfi, lai gan neizskatās, ka fotogrāfija būtu viņas ikdienas aizraušanās. Par labām fotogrāfijām tiek atzītas tās, kas ir pusmiglainas - sauktas par mākslinieciskām. Nepatīkot bildēt ārā. Patīkot sudiijas bildes, tikai vajagot melnus aizkarus.
Pa lielam man viss pie kājas. BET! Zāles pīpēšana katru dienu neatbrīvo no kaimiņbūšanas pienākumiem tādiem kā mazgāt aiz sevis traukus!!! Netīrie trauki izlietnē stāv dienām.
Tusiņi pēc 24.00 notiek gandrīz katru nakti - tiek vesti ciemiņi, katru reizi citi ( dažādu tautību un dzimuma).
Es sāku gulēt ar ausu aizbāžņiem un izskatos apmēram šādi (skat. bildi).
Pacietības mērs bija pilns, kad man bija jāceļas uz darbu 5.00, bet Roxana atvilka mājās veselu baru ap plkst. 3.00.
Tusiņš turpinājās ar skaļu mūziku un zviedzieniem. Mans lūgums uzvesties klusāk tikai ignorēts...
Toties Edgars nākamajā dienā piedraudēja, ka ja tā atkārtosies, tad nākamreiz visi ciemiņi tiks izlikti aiz durvīm... Netīros traukus viendien mēs izvācām no izlietnes un ielikām atpakaļ viņas istabā.
Tik bieži ciemiņu vairs nav, bet trauki izlietnē vēl šobaltdien stāv... Roxana ar mums vairs nesveicinās, bet laikam jau kopš tās reizes, kad viņa bija atstājusi Edgaram paziņojumu telefonā, lai iedodot kaimiņienes Valentīnas telefonu, jo viņa naktī nākšot mājās, bet atslēga sabojāta. Edgars gribēdams kā labāk, piezvanīja atpakaļ uz to pašu tel. num., bet par izbrīnu atbildēja Roxanas darba devējs, kas nebija informēts par telefona nesankcionētu izmantošanu darba laikā... nea... viņa ar mums ilgi nerunās... lai gan. Izskatās, ka briest jauns konflikts, jo mana zīmīte par traukiem atkal tika ignorēta.
Evanģēlijs
Tā lūk! Esmu pasūdzējusies par sīkajām ikdienas ķibelēm. Vai palika labāk? Nea... jo nedaudz grauž sirdsapziņa par to, ka esmu pametusi novārtā datorgrafiķa darba meklējumus. Zinu, ka neesmu attaisnojusi daža laba cerības. Kāds varbūt arī tagad saka: "Es taču teicu, ka tā būs! ", un smīkņā, bet... es vēl joprojām ticu, ka viss ir iespējams un vajag tikai ļoti gribēt. Acīmredzot tās gribas šobrīd ir par maz... Nesodiet bargi! Man vēl ir atvaļinājums!
Subscribe to:
Comments (Atom)