16.09.2011.
Jau ceturtā darba pieredzes nedēļa The Guardian izdevniecībā.
12 h dienā, 2,5 nedēļas, nulle brīvdienu, puse algas no kafijas veikala. Sagurušais smaids katras darba dienas beigās sāk pamazām izgaist, jo nākamā nedēļa ir mana pēdējā prakses nedēļa.
(Papildināts)
Palasīju savos vecos ierakstus... nu jā, es vēl joprojām Starbucksā, bet kaut kas ir iekustējies. Esmu gandrīz mēnesi papraktizējusies The Guardian izdevniecībā grafikas nodaļā, pateicoties savam pirmajam (īstajam) angļu draugam, angļu valodas skolotājam, nu jau bijušajam juristam un pastāvīgajam mana veikala apmeklētājam. Šons tagad savos 46os gados ir pametis valsti, lai ar savu jauniegūto profesiju mācītu Taivānas bērniem angļu valodu. Šons ir foršs un man viņa pietrūks, jo viņš vienmēr liek smaidīt.
Viņa piedzīvojumus savukārt var palasīt šeit
Par praksi - varu palielīties, ka avīzē ir bijušas vairākas manas illustrācijas priekš rakstiem un būtībā man uztic visādus darbus. Kā jau darba pieredzē - manas veltītās stundas netiek apmaksātas. Neesmu avīžu cilvēks - nelasu tās, bet zinātāji saka, ka vārds The Guardian došot daudz manā CV. Kas zin.. pēc atvaļinājuma Portugālē būs jāizmēģina, cik tad tālu tas skan...
Friday, September 16, 2011
Friday, February 11, 2011
Karalis Lauva
11.02.2011.
Zini, ko saņēmu uz Ziemassvētkiem???
Biļetes uz Karali Lauvu (Lion King).
Neesmu mūziklu fanāte, bet tas tik bija, ko vērts! Līdz sirds drebuļiem spēcīgās afroamerikāņu balsis uz iespaidīgo tērpu un skatuves noformējuma fona, kur dzīvnieku tēli iziet ārpus skatuves robežām.
Un tagad nedaudz reklāmas...
khmmm....
Esi Londonā? Noskaties Lion King!!!
Biļetes varētu likties par dārgu, bet tas ir to vērts. Varbūt ne tik daudz tas stāsts, cik pats uzvedums. Lieliska kompozīcija, deja, krāsas, noskaņa...
Tikai tā publika.... jocīgi bija izdzirdēt krabināšanos gar čipsiem un redzēt līdzpaņemto sviestmaižu ēšanu izrādes laikā. Tai brīdi tik atliek vien nodomāt, ka pie mums nu gan ir cita audzināšana...
Zini, ko saņēmu uz Ziemassvētkiem???
Biļetes uz Karali Lauvu (Lion King).
Neesmu mūziklu fanāte, bet tas tik bija, ko vērts! Līdz sirds drebuļiem spēcīgās afroamerikāņu balsis uz iespaidīgo tērpu un skatuves noformējuma fona, kur dzīvnieku tēli iziet ārpus skatuves robežām.
Un tagad nedaudz reklāmas...
khmmm....
Esi Londonā? Noskaties Lion King!!!
Biļetes varētu likties par dārgu, bet tas ir to vērts. Varbūt ne tik daudz tas stāsts, cik pats uzvedums. Lieliska kompozīcija, deja, krāsas, noskaņa...
Tikai tā publika.... jocīgi bija izdzirdēt krabināšanos gar čipsiem un redzēt līdzpaņemto sviestmaižu ēšanu izrādes laikā. Tai brīdi tik atliek vien nodomāt, ka pie mums nu gan ir cita audzināšana...
Monday, November 22, 2010
Okeāns, bruņurupuči un balti pupi
22.11.2010.
- ..mums kaut kur jāaizbrauc!!!
- Ir gan. Braucam!
- Kad?
- Ziemā, kaut kur, kur silti.
Tenerife. Kāpēc? Tāpēc, ka sākumā vēlme bija braukt uz Grieķiju, taču par vēlu, jo arī Grieķijā un visā Vidusjūras piekrastē ir ziema. Gluži sniegs nesnieg, bet ir lietus un nav nemaz tik silti. Maksimālā temperatūra 20 grādi.
Izmeklējot visus lētos piedāvājumus secinājums ir viens - vienīgi Kanāriju salās saule uzspīdēs spožāk tā, lai arī vēders būtu laimīgs. Pārējie piedāvājumi atkrīt - Ēģipte, Maroka, Alžīrija... Paldies, bet nē, paldies. Cik vien dzirdēts par ceļojumiem uz šīm valstīm - "sarunas ar lielo balto klausuli", ko dēvē par klozetpodu jūtīgajam kuņģim ir garantēts. Zarnu trakts nospēlē galveno lomu un izvēle krīt uz Kanāriju salām - atrodas pie Āfrikas, bet tomēr vēl Eiropa, jo pieder Spānijai.
Nedaudz no ģeogrāfijas
Kanāriju salu arhipelāgs sastāv no (no lielākās uz mazāko) Tenerife, Fuerteventura, Gran Canaria, Lanzarote, La Palma, La Gomera, El Hierro, La Graciosa, Alegranza un Montaña Clara.
Arī salās laiks ir atšķirīgs. Tai pašā Tenerifē, ja dienvidos spīd saule, tad salas otrā galā jau savilkušies lietus mākoņi, lai gan lietus, kā tāds, ir vien viegls smidzeklis, kas rūdītajām ziemeļnieku miesām tāds piliens vien ir. Dienvidi - pilni ar tūristiem, jo tā ir salas siltākā daļa. Ziemeļi - daudz zaļāki un mākoņaināki, bet smukāki.
Optimisti
Jāsaka, ka nu tā pavirši ceļotāji bija pasākumam gatavojušies. 2 nedēļas pirms izlidošanas tika papētītas mašīnu īres cenas, jo īre tur lēta. Jā - taisnība, ir lēta, ja vien to dara laicīgi caur internetu. Bet kā jau ļaudis optimistiski, tiek izlemts to izdarīt vēlāk, kas arī notika tieši 3 dienas pirms lidojuma. (Es jau redzu smaidu uz jūsu lūpām...) Tieši tā - cenas bija cēlušās, un pamatīgi. Ja 3 nedēļas atpakaļ mašīnu varēja dabūt pa 120 eiro nedēļā ar visu pilno apdrošināšanu, tad tagad bija jārēķinās ar 200 eiro. Pietam, visi lētākie piedāvājumi protams bija izķerti. Vēl viena problēma - kā garantiju pret buktēm un visādām citādām ķibelēm tiek prasīta kredītkarte, no kuras tiek novilkta paprāva drošības nauda. Bet tā kā ceļotāji - optimisti ir rēķinājušies tikai ar tēriņnaudu un kredītkaršu vietā viņiem ir tikai debetkartes, no kurām naudu, kuras nav, nemaz nevar atvilkt (un, paldies, Dievam!), tad tas tāpat izpaliek. Bet draugi-optimisti degunus nav nokāruši!!! Tiek izmeklēti forumi par mašīnu īri Tenerifē un tiek atrasts kāds Ashro, kas vēlāk noskaidrojas, ir mazas vietējās firmeles nosaukums. Netiek prasīta ne kredītkarte, ne drošības nauda, tikai 100 eiro par nedēļu. Esot viņam gan tikai 1 mašīna uz to laiku palikusi - Fiat Punto. Ceļotāji-optimisti bija tik priecīgi, ka pat aizmirsa pajautāt, kuras gada mašīna tā ir, vai ir apdrošināšana utt.
Vienīgais, kas tika izdarīts pirms tam - tika pasūtīts ceļvedis par Tenerifi kopumā ar klāt pievienotu karti, kas, kā vēlāk izrādīsies, ir ļoti nepilnīga. Tika pieminēta ideja pasūtīt kārtīgāku karti, bet optimisti nosprieda, ka gan jau ar šo iztiks tik daudz, lai tiktu līdz viesnīcai un vēlāk, ja vajadzēs, nopirks karti uz vietas.
Ceļotāju-optimistu 1. diena Tenerifē
Pēc 4,5 h lidojuma ceļotāju nogurušajās sejās parādas smaids, jo Tenerife sagaida ar 22 grādiem un skaistu saulrietu - plkst. ir 18.00 un ziema kā nekā, dienas gaisma ir tikai 6 stundas dienā. Tur arī sagaida Ashro, īstajā vārdā Marks, kurš nedaudz apvainojas, kad viņam uzprasa vai ir brits (dēļ akcenta), pārlabojot, ka ir anglis... kaut kā tie īri, skoti un angļi tomēr vēl rīvējas savā starpā...
Un tā, kungi un dāmas!!! FIAT PUNTO! Sabuktēts, vecs un bez stūres pastiprinātāja, varbūt pat bez gaisa spilveniem.... Viens no optimistiem mierina: "mūsu Volkswagens jau tāds pats gandrīz bija, ne?" Otrs: " Nē - mūsējais bija daudz labākā stāvoklī...". Nu neko darīt - kāds ir, ar tādu jābrauc.
Ir jau tumšs, brauc optimisti pa Autopistu (ātrgaitas šoseja spāniski) un drīz optimistiem smadzene būs riktīg *ista, jo jau pie pirmā nobrauciena tiek stūre pagriezta uz pretējo virzienu. Jāpiemin, ka viesnīca no lidostas atrodas 20 min braucienā no lidostas pa Autopistu Sur.
Uz ātrgaitas šosejas nevar tā vienkārši apgriezties pretējā virzienā, tāpēc tiek skatītas zīmes...tādas jocīgas...un atkal tiek iebraukt nepareizi - šoreiz kaut kādā rūpnieciskajā rajonā, kur pat laternu nav. Redzamība nekāda. Pēc kāda gabaliņa, prožektoru gaismā, nez no kurienes uzrodas čaļi, kas ķimerējas gar džipu. Rodas doma uzprasīt ceļu atpakaļ uz Autopistu, bet paliek neomulīgi - čaļu izskats tāds aizdomīgs - labāk ātri tīties prom no šejienes!
Beidzot tiek atrasts ceļš atpakaļ uz šoseju un arī apgriešanās vieta. Ir beidzot pareizais virziens, taču ar to piedzīvojumi tikai sākas. Pēc esošās kartes optimisti iebrauca n-tajās vietās un pilsētiņās ap viesnīcu, mainīja virzienu uz Autopistas neskaitāmas reizes, lamājās viens uz otru vēl vairāk reizes, viens optimists ieteica samaksāt taksistam, lai parāda beidzot ceļu, bet otram iezagās melnais, asinskārais Spīts, ka visu šo braucienu 20 min vietā pagarināja līdz 3 stundām. Līdz viens optimists jau sāka raudāt, otrs padevās un samaksāja taksistam, lai aizved. Viesnīca bija 3 min braucienā no taksistiem. Laimīgi, ka beidzot klāt! BET! Līdz ko Punto bija gandrīz noparkots, tā no priekšējā pārsega sāka velties balti dūmi un šņākoņa. Sakiet vēl, ka tas nav Likteņa līkais pirksts, kas lika mašīnai atteikties tieši pie viesnīcas!
Pulkstens ir jau 21.00, kad ceļotāji ( gandrīz jau pesimisti) ieveļas viesnīcas reģistrācijā. Viens aizmiglotām acīm, otrs pilnīgi sašutis par mašīnu, un abi izsalkuši. Tiek noskaidrots, ka brīvo vakariņu laiks beigsies tūlīt - pēc 15min. Ceļotājiem tiek uzliktas zilas aproces ar viesnīcas logotipu, kuras būs jānēsā veselu nedēļu kā tādiem retiem dzīvnieciņiem, un norādīts virziens uz restorānu.
Pirmā diena ir beidzot beigusies. Ceļotāji-optimisti atkrīt gultā galīgi izmocīti un tomēr nospriež , ka tā tam bija jābūt, ka būtu sliktāk, ja nākamajā dienā viņi dotos uz vulkānu pa serpentīniem un mašīna salūztu tur, jo ne vienam, ne otram nav iespējas piezvanīt - vienam operators neļauj zvanīt uz ārzemēm, otram nav kredīta. Bet tur, augšā, servisu nav!
Ceļotāju-optimistu 2. diena Tenerifē
Ir Svētdiena. Tiek aizsūtīts sms Markam par mašīnu. Vēlāk arī otra, jo atbildes nekādas. Tiek apskatīta vietējā piekraste un meklēta vietēja telefonu kartiņa, ko izdodas atrast tikai vienā veikaliņā. Varat minēt 3 reizes, kam tas veikaliņš piederēja! Indieši optimistiem iesmērē telefonkartiņu par 12 eiro ar piebildi, ka jāiet uz vietējo supermārketu ar pasi to reģistrēt. Ceļotāji paliek aizdomīgi un kārtīgi izlasa, kas uz (jau iepriekš atvērtā un vēlreiz salīmētā) iepakojuma rakstīts. Izrādās, ka šādu kartiņu drīkst pārdot tikai kopā ar mazcenas telefonu, savādāk nav derīga. Ceļotāji griežas atpakaļ un pieprasa naudu atpakaļ. Pēc neliela strīda nauda tomēr tiek atdota. Mācība - nevienam uzticēties nevar!
Oma ir jau daudz labāka nekā vakar - spīd saule, apkārt kalni, zils ūdens... un ļoti daudz vecu cilvēku - tūristu. Pārsvarā no Apvienotās Karalistes un Vācijas, arī Holandiešu netrūkst. Jauniešu praktiski nav...
Saprotot, ka mašīnu neizdosies dabūt pie dzīvības tik ātri, tiek nopirktas ekskursijas ar autobusu uz vulkāna virsotni un uz ūdens atrakciju parku.
Ceļotāju-optimistu 3. diena Tenerifē - SIAM Park
Ceļotājus līdz ūdensparkam aizved speciāls autobuss par brīvu tieši uz parka atvēršanu.
Pats labākais ūdens parks, kur līdz šim ir būts. Interesanti nobraucieni, eksterjers, mākslīgā pludmale, kas noteiktā laikā taisa 3m augstu vilni, kas ļauj ārdīties gan sērfotājiem, gan arī parastajiem mirstīgajiem. Labu iespaidu atstāj arī daudzie saulē iedeguši, stalti, jauni glābēji, kas ir uz katra stūra, pat tādos miermīlīgos nobraucienos pa upīti, kur šķiet nekas vispār traģisks nevar notikt.
Tieši tur var arī nobraukt pa Tower of Power (skatīt video), kas ir 28m augsts, gandrīz perpendikulārs nobrauciens, kas beigās ved cauri slēgtai, caurspīdīgai trubai, kas ved cauri baseinam - pilna ar haizivīm.
Protams, ka brauciena laikā tās haizivis nemaz nepamani, jo acis ir ciet, viss notiek ātri, ka pat iekliegties nepaspēj.
Tur arī tiek pavadīta visa diena, izbraukāti visi nobraucieni. Atlikusī dienas daļa - viesnīcā, pie baseina. Vakarā optimisti izdomā izmantot visas all inclusive ( viss iekļauts - no ang.val.) privilēģijas un bārā pasūta spāņu tradicionālo dzērienu Sangria. Priekštats ir galīgi sabojāts - bārmene sajauc sarkanvīnu ar Sprite. Fū un pē. Nav garšīgi. Ņemot vērā kā viņa vēlāk taisīja Pina Colada, optimisti nospriež, ka īstā Sangria ir jāizmēģina ārpus viesnīcas - varbūt, ka nav tik traki.
Vispār viesnīcas personāls atstāj sliktu iespaidu ar savu paviršo attieksmi. Reģistratūrā pavaicājot, ko var uzspēt apskatīt plkst. 15.00, kādas ir ekskursiju iespējas - atvelkas (vārda tiešā nozīmē) meitene, lēnām izdabū kaut kādu katalogu, sāk šķirstīt, pēc laika sāk grauzt nagus un pēc 5 min atbild, ka neko.
Ēdnīcā ēdiens labs, bet uz pavirši mazgātiem traukiem. Numuriņā dvieļi stipri palietoti, ar izirušiem diegiem un dzelteniem pleķiem.
Te tev arī ir - all inclusive!
Bet ceļotāji-optimisti galvas nenokar, jo var ēst normālu saldējumu cik vien lien, ko arī izmanto, jo Londonā tādus saldējumus dabūt nekur nevar. Ar normālu tiek domāts nepārsaldināts saldējums, bez visādiem ekstra krēmiem un ievārījumiem un konfektēm, kas galu galā sabojā visu garšu.
Ceļotāju-optimistu 4. diena Tenerifē - Mon Teide vulkāns
Un tā mūsu draugus 4.tās dienas agrā rītā savāc organizēts autobuss. Labi, ka maizītes ir sasmērētas līdzi, jo brokastīs tik sanāca pabūt tik kādas 5 min. Veselu nākamo stundu ceļotāji pavada braucot pa citām viennīcām, savācot pārējos.
Beidzot ceļojums var sākties uz augstāko Spānijas virsotni un trešo lielāko pasaulē vulkānu Mon Teide, kas atrodas 3,718 m virs jūras līmeņa. Tas ir aktīvs vulkāns, kurš pēdējo reizi spļāva uguni 1909.gadā.
Pa ceļam gids, kā maziem bērniem, vairākas reizes atkārtojot ciparus un datus, stāsta par vulkānu un apkārtni 3 valodās - spāņu, angļu un vācu. Jāsaka, ka visi, kas strādā tūrisma industrijā zin labi angļu valodu un vēl labāk vācu. Virzoties no piekrastes uz augšu, ļoti labi var redzēt floras un faunas pārvērtības. Piekrastē nekas īpaši neaug, kaktusi un mazi krūmiņi un daudzās banānu plantācijas, kas ir viena no svarīgākajām lietām no kā eksporta šī sala pārtiek. Vairāk uz augšu jau paveras priežu meži (Pinus canariensis) , kas ir pavisam savādāki nekā Baltijā. Skujas ir ļoti garas un aug tādos lielos puduros. Gids stāsta, ka priedes ir ļoti nozīmīgas šai salai, jo ir galvenais augsnes mitrināšanas avots. Priedes adsorbējot kondensātu no gaisa un nogādājot to izslāpušai augsnei. Tā kā lietus ir reta parādība, tad tas ir ļoti svarīgi. Vēl skujas (sausās, nokritušās) savulaik izmantoja banānu pakošanai eksportam. Esot bijis liels ugunsgrēks, kad lielākā daļa priežu mežu nodega. Tad vietējie esot eksportējuši Kanādas priedes, jo tās ātrāk augot, tādēļ Tenerifē ir gan vietējās - subtropu, gan ātrās - kanādiešu.
Optimisti beidzot tiek gandrīz līdz virsotnei. Ir auksts, autobuss piestāj pie pacēlājiem par kuriem jāmaksā atsevišķi. Gids brīdina, ka tur augšā esot tikai 2 grādi un tiem, kam problēmas ar sirdi, braukt augšā neiesaka. Kā nekā 3000 m virs jūras un ar pecēlāju šis augstums tiek sasniegts diezgan ātri. Optimisti par to protams neuztraucas un dodas tik vagoniņā iekšā. Vagoniņš piestāj un tur jau gaida citi, kas grib tikt ar to pašu rīku lejā, bet ak vai. Viens no mūsu ceļotājiem ir tik pacilāts, ka nolemj durvis vērt vaļā pats un elsdams, grūzdams stumj durvis vaļā. Cilvēki otrā pusē krata galvas un rāda, ka jākāpj ārā pa otrām durvīm. Ok - ar sārtumu vaigos ceļotāji-optimisti pasaka Sorry (piedodiet no ang.val.) vagoniņa uzraugam, bet šis tik apgiež acis un pašūpo galvu...
Ir tiešām auksts, bet saule patīkami silda. Ir pagrūti elpot dēļ augstuma, bet ir to vērts, jo paveras skats uz mākoņiem, zem kuriem slēpjas visa Tenerifes dzīvība.
No telefonbūdiņas tiek sazvanīts Marks, kurš nav saņēmis sms par māšīnu. Kamēr ceļotāji ganījās pa serpentīniem kā kalnu kaziņas, tikmēr Marks ir pielējis dzesēšana šķidrumu, kas esot bijis katastrofāli zems un salabojis dažus vadiņus.
Vakarā šie bija izdomājuši pārbaudīt cik ļoti mašīna ir salabota un aizbrauca uz kādu benzīntanku -ko iepriekš bija norādījis kāds atsaucīgs tenerifietis tuvākajā lielveikalā- beidzot nopirkt kārtīgu karti.
Ceļotāju-optimistu 5. diena Tenerifē - Freebird katamarāns
Šajā dienā sala tiek apskatīta nu jau no sāniem, t.i., no okeāna. Uzkāpjot uz katamarāna Freebird klāja, piespiedu kārtā ir jābildējas, lai pēc tam uzmācīgie organizētāji varētu pārdot bildes atpakaļ. Bet tas nekas, jo katamarāns aizved prom gar krastu uz zivju audzētavu, gar kuru luncinās savvaļas delfīni un pilotvaļi. Vēlāk ceļotāji tiek arī pabaroti un aizvesti tuvāk kādai nomaļai peldvietai, kuras tuvumā katamarāns nolaiž enkuru un dod 30 min peldei okeāna zilajos ūdeņos. Ūdens ir ļoti sāļš, bet tas atvieglo peldēšanu un iznīcina mikrobus. Pludmales klintīs var redzēt alas, kur patiešām dzīvo cilvēki. Tāda dikti mierīga diena bija iznākusi jaunajiem ceļotājiem-optismistiem, ka pat uz pēcpusdienas
negaršīgajām kūciņām viesnīcā bij paspējuši.
Tā kā diena vēl nebija galā un nauda par mašīnas īri galu galā jātērē un benzīns bākā jānobrauc, tad ceļotāji paņem jauno karti rokā un izdomā braukt uz kādu ļoti skaistu ciematiņu, dēvētu par Masca.
Lai nesanāktu šmuce un pārsteigumi ar mašīnu, jo drīz arī saule rietēs. Ceļotāji tomēr izdomā pajautāt reģistratūrā cik ilgi līdz turienei jābrauc, bet smaidīgais vīrs aiz letes saka, ka labāk tam pasākuma veltīt atsevišķu dienu, jo parasti mašīnas atstāj pie ciematiņa un tad dodas 2 stundu garā pastaigā līdz piekrastei cauri ciematiņam vērot skaistos skatus. Ar mašīnu braukt cauri šis neiesaka, jo pat pašam esot grūti izbraukt mazās, līkumainās ieliņas, kas diezgan "uzdodot pa nerviem". Ceļotāji izdomāja, ka labāk neriskēs šodien, bet tā līdz pat šai dienai viņi tā arī nav pabijuši Mascā. Žēl gan... Vaicāsiet kāpēc? Tāpēc, ka dienas jau bija saplānotas uz priekšu un citam vairs laika neatlika.
Toties vīrs aiz letes saka, ka varot aizbraukt apskatīt Los Gigantes - vietējās klintis pie paša okeāna. To arī optimisti izdara ar lielu strīdēšanos pa ceļam (kā vienmēr), jo pat ar labu karti sanāk nogriezties no pareizā ceļa un viens otrs tiek vainots tajā vairāk vai mazāk. Bet tas nekas - nolemj otimisti, jo līdz mērķim jau nonāks vienmēr. Jautājums ir tikai - cik ilgā laikā? Klintis kā klintis, bet mazā pilsētele apkārt gan skaista. Daudz mierīgāka par tūristu ieskauto rajonu Playas Americas, kuras tuvumā atradās ceļotāju viesnīca. Jāsaka, ka ar pludmali Playa Arena gan tur nav paveicies - maza, melna un ar draudīgiem ūdeņiem. Optimisti gan izdomāja iemēģināt, bet tik pat ātri pārdomāja, kad ielīduši līdz ceļgaliem ūdenī, saprata, ka straume nes iekšā un viļņi sviež sāpīgi akmeņus pa kājām. Esot tur viena cita pludmale - tuvāk klintīm, bet kopš daži klints bluķi, krītot, ir nosituši pāris tūristus, šī pludmale ir slēgta.
Ceļotāju-optimistu 6. diena Tenerifē - Loro Park
Wow?! Loro parks (Loro - papagailis no spāņu val.) pieder tai pašai kompānijai, kurai iepriekš pieminētais ūdens atrakciju parks Siam Park. Ceļotāji dienu uzsāka agri, jo līdz pilsētai Puerto de la Cruis, kur atrodas šis parks, ceļš bija 1,5 h pa ātrgaitas lielceļu apkārt gandrīz visai salai.
Ja Siam ūdensparks bija uz urrā, tad šis neatpalika ,ja vien pat nebija labāks. Video visu izsaka. Ceļotājiem mutes bija vaļā, vērojot izvalbītām acīm delfīnu, vaļu, jūras lauvu un papagaiļu šovu. Tik profesionālus uzvedumus optimisti vēl nekad mūžā nebija redzējuši. Pēc jūras zvēru trikiem optimisti nospriež, ka sapņu profesija ir būt par delfīnu dresētāju.... Cik skaisti gan skanētu atbilde uz jautājumu: "Par ko tu strādā?" ...
Tik daudz papagaiļu vienuviet nu dien nekur citur nevar apskatīt. Pa visu lielo teritoriju neskaitāmi veidi papagaiļu, visa lieluma un izmēra, un krāsu. Lielas acis ceļotājiem bija arī redzot māsklīgo ledus salu aiz milzīga stikla, kur pingvīni kā ministri bariņos bija savakušies savos melnbaltajos uzvalkos. Kāds nu kurš - mazs un resns, garš un tievs, pūkaināks un gludāks, ar spalvainām ausīm un bez - nu gluži kā Saeimā! Ūdenī šie gan ir daudz žiprāki nekā uz ledus. Tālāk ceļš aizved mūsu draugus uz akvāriju. Varbūt arī nekas savādāks tur nebija kā citur redzēts un pat jāsaka, ka ir pat mazāks nekā citās lielākajās pilsētās, taču ar izdomu noformēts. Milzīgi stikla cilindra akvāriji slejas starp vītņveida kāpnēm, kas pilns ar zivtelēm. Vienā bija salaisti tikai mazie neoniņi. Varat tikai iedomāties kādu skatu tie veido pustumsā lielajā cilndrveidīgajā akvārijā! Pats iespaidīgākais akvārijā ir caurspīdīgā plastikāta eja cauri milzīgam baseinam pilnam ar haizivīm, kur pāris ūdenslīdēji pat pamanās kaut ko tīrīt.
Jā - tā bija viena no iespaidīgākajām ceļotāju-optimistu dienām, taču ar to diena nebeidzās, jo bez izpriecām vajag arī nedaudz no vēstures. Turpmākais ceļš ceļotājus aizved līdz blakus pilsētai La Orotava, kas zināma ar saviem koka balkoniņiem, rokdarbu centru, māla izstrādājumiem. Tieši tur var apskatīt vecāko koka balkonu, kas slejas visā garumā gar māju, kas kādreiz piederējusi kādai turīgai ģimenei, bet tagad tur ir rokdarbu centrs. Diemžēl iekšā pabūt nesanāca optimistiem, jo tika veikti remontdarbi.
Pa ceļam ceļotāji iebrauc arī pilsētā
Candelaria, kur galvenajā pilsētas laukumā lepni slejas Guanches karaļi ( guanches - tā sauca pirmiedzīvotājus uz šīs salas pirms spāņu invāzijas). Tur pat arī ir Candelarias bazilika, kur atrodas Candelarias jaunavas statuja, kas pēc leģendas esot atrasta piekrastē 1594.gadā ( info no wikipedia.com) un kuru apvij daudz leģendu, brīnumstāstu un traģēdiju. Ceļotāji gan tikai dikti žigli ielūkojās bazilikā, bet kauns ņēma virsroku, jo atrasties šortos un topiņā katoļu svētnīcās ir nepiedienīgi.
Ceļotāju-optimistu 7. diena Tenerifē - Niršana
Viens ceļotājs ar trīcošām kājām, otrs ar smaidu pa visu seju, jo nevar kontrolēt savu sajūsmu par gaidāmo notikumu - zemūdens niršanu.
Sagaida optimistus tenerifietis jau hidrotērpā un ar gariem matiem, iedegušu ādu - kā no filmas tikko izkāpis, un saka, ka esot ceļotāji pareizajā vietā. Kad ātri tiek parakstīti papīri par drošību un solījums labi uzvesties gan virs, gan zem ūdens, ceļotāji tiek ievesti mazā konferenču telpā, kur tiek pastāstīta teorija - kā lietot masku, kā atbrīvot spiedienu, kas rodas nirstot dziļāk ūdenī, ko darīt un ko nekad nedarīt. Ceļotājs (tas, kurš ar trīcošām kājām) apmulst vēl vairāk un sabīstas vēl vairāk, jo tā arī līdz galam nevar saprast par to spiediena atbrīvošanu ausīs. Tikmēr otram smaids jau liek žoklim savilkties krampjos...
Visiem tiek izdalītas maskas, hidrotērps un pleznas un ceļojums uz zemūdens pasauli var sākties gumijas laivā, kas aizved nomaļāk uz kādu citu mazu pludmali, kur nemana nevienu cilvēku, tikai vēl 2 laivas ir izmetušas enkuru līdzās.
Kamēr optimisti tiek gudri kā pareizi visus rīkus pielietot, instruktors iedala snorkelēšanas agregātus jaunajiem ceļotājiem, lai tie var pierast pie elpošanas tikai caur muti, kamēr kāds cits pāris jau dodas dziļāk ūdeņos.
Beidzot pienāk arī optimistu kārta. Tiek apjozta veste ar skābekļa balonu un instruktora drošajās ķetnās ceļojums ir sācies uz okeāna dibenu 13 m dziļumā. Jāsaka, ka bija nedaudz problēmas ar spiediena atbrīvošanu, kas lika pat pacelties augšā vairākas reizes virs ūdens, bet pēc vairākiem mēģinājumiem okeāna dibens ir sasniegts, kur arī sagaidīja ziņkārīgie bruņurupuči ar savām zaļi brūnajām bruņām, dažreiz pat iebukņījot sānos, likdami manīt par savu eksistenci.
Ceļotāji nekad neticēja savām acīm ieraugot zivis visās varavīksnes krāsās, kas tiešām luminiscēja ūdenī tieši tāpat kā lielajos akvārijos. Tas bija tik brīnišķīgi, ka viens optimists (tas ar trīcošām kājām) ceļu uz mājām mēroja tāpat kā tas otrs - ar smaidu pa visu seju, bet otram no smaidīšanas vairāku stundu garumā (vai ūdens spiediena rezultātā) sāka klikšķēt žoklis!
Ceļotāju-optimistu pēdējā diena Tenerifē - sērfotāji un piramīdas.
Pēdējā diena bija skumja, jo jādodas bij ceļotājiem atpakaļ, kur valda rudens vēji un sals. Bet tā kā lidojums ir tikai vakarā, ceļotāji vēl izdomā
apskatīt vienu no galvenajām apskates vietā un pasaules brīnumiem - piramīdas, kuru izcelsmi traktē divējādi - vai nu tās uzcēluši pirmiedzīvotāji, vai zemnieki, atbrīvojot laukus no akmeņiem. Godīgi sakot, ceļotājos pēc vakardienas niršanas, piramīdas īpašu iespaidu atstāt vairs nespēja, bet redzēts ir un ķeksīti var ielikt. Bez piramīdām vēl varēja apskatīt botānisko dārzu, kur ir savākta kolekcija ar augiem, kas sastopami uz salas, kā arī Thor Heyerdahl radīto Ra II kuģi un pārējo kuģu prototipus. Kā zināms pirmais kuģis Ra nesasniedza savu mērķi, bet Ra II gan - tas bija veidots no totori (nav ne jausmas, kas tas par augu) niedrēm un sasniedza Barbadosu.
Ceļā uz lidostu optimisti vēl iegriežas pilsētā El Medano, kur beidzot oficiāli var paziņot, ka jaunu cilvēku šeit ir daudz vairāk nekā citās pilsētās. Laikam jau tas ir saistīts ar to, ka šī vieta ir populāra sērfotāju vieta.
Secinājums
Bija skaisti! Ir noteikti vērts tur aizbraukt. Ir daudz ko redzēt, daudz ko darīt gan maziem, gan lieliem - ar nedēļu varētu arī nepietikt. Brauciet rudenī vai agrā pavasarī, jo Āfrikas saule silda skarbi - no turienes arī tie baltie pupi ;)!
Vairāk bildes no ceļojuma skatīt šeit.
- ..mums kaut kur jāaizbrauc!!!
- Ir gan. Braucam!
- Kad?
- Ziemā, kaut kur, kur silti.
Tenerife. Kāpēc? Tāpēc, ka sākumā vēlme bija braukt uz Grieķiju, taču par vēlu, jo arī Grieķijā un visā Vidusjūras piekrastē ir ziema. Gluži sniegs nesnieg, bet ir lietus un nav nemaz tik silti. Maksimālā temperatūra 20 grādi.
Izmeklējot visus lētos piedāvājumus secinājums ir viens - vienīgi Kanāriju salās saule uzspīdēs spožāk tā, lai arī vēders būtu laimīgs. Pārējie piedāvājumi atkrīt - Ēģipte, Maroka, Alžīrija... Paldies, bet nē, paldies. Cik vien dzirdēts par ceļojumiem uz šīm valstīm - "sarunas ar lielo balto klausuli", ko dēvē par klozetpodu jūtīgajam kuņģim ir garantēts. Zarnu trakts nospēlē galveno lomu un izvēle krīt uz Kanāriju salām - atrodas pie Āfrikas, bet tomēr vēl Eiropa, jo pieder Spānijai.
Nedaudz no ģeogrāfijas
Kanāriju salu arhipelāgs sastāv no (no lielākās uz mazāko) Tenerife, Fuerteventura, Gran Canaria, Lanzarote, La Palma, La Gomera, El Hierro, La Graciosa, Alegranza un Montaña Clara.
Arī salās laiks ir atšķirīgs. Tai pašā Tenerifē, ja dienvidos spīd saule, tad salas otrā galā jau savilkušies lietus mākoņi, lai gan lietus, kā tāds, ir vien viegls smidzeklis, kas rūdītajām ziemeļnieku miesām tāds piliens vien ir. Dienvidi - pilni ar tūristiem, jo tā ir salas siltākā daļa. Ziemeļi - daudz zaļāki un mākoņaināki, bet smukāki.
Optimisti
Jāsaka, ka nu tā pavirši ceļotāji bija pasākumam gatavojušies. 2 nedēļas pirms izlidošanas tika papētītas mašīnu īres cenas, jo īre tur lēta. Jā - taisnība, ir lēta, ja vien to dara laicīgi caur internetu. Bet kā jau ļaudis optimistiski, tiek izlemts to izdarīt vēlāk, kas arī notika tieši 3 dienas pirms lidojuma. (Es jau redzu smaidu uz jūsu lūpām...) Tieši tā - cenas bija cēlušās, un pamatīgi. Ja 3 nedēļas atpakaļ mašīnu varēja dabūt pa 120 eiro nedēļā ar visu pilno apdrošināšanu, tad tagad bija jārēķinās ar 200 eiro. Pietam, visi lētākie piedāvājumi protams bija izķerti. Vēl viena problēma - kā garantiju pret buktēm un visādām citādām ķibelēm tiek prasīta kredītkarte, no kuras tiek novilkta paprāva drošības nauda. Bet tā kā ceļotāji - optimisti ir rēķinājušies tikai ar tēriņnaudu un kredītkaršu vietā viņiem ir tikai debetkartes, no kurām naudu, kuras nav, nemaz nevar atvilkt (un, paldies, Dievam!), tad tas tāpat izpaliek. Bet draugi-optimisti degunus nav nokāruši!!! Tiek izmeklēti forumi par mašīnu īri Tenerifē un tiek atrasts kāds Ashro, kas vēlāk noskaidrojas, ir mazas vietējās firmeles nosaukums. Netiek prasīta ne kredītkarte, ne drošības nauda, tikai 100 eiro par nedēļu. Esot viņam gan tikai 1 mašīna uz to laiku palikusi - Fiat Punto. Ceļotāji-optimisti bija tik priecīgi, ka pat aizmirsa pajautāt, kuras gada mašīna tā ir, vai ir apdrošināšana utt.
Vienīgais, kas tika izdarīts pirms tam - tika pasūtīts ceļvedis par Tenerifi kopumā ar klāt pievienotu karti, kas, kā vēlāk izrādīsies, ir ļoti nepilnīga. Tika pieminēta ideja pasūtīt kārtīgāku karti, bet optimisti nosprieda, ka gan jau ar šo iztiks tik daudz, lai tiktu līdz viesnīcai un vēlāk, ja vajadzēs, nopirks karti uz vietas.
Ceļotāju-optimistu 1. diena Tenerifē
Pēc 4,5 h lidojuma ceļotāju nogurušajās sejās parādas smaids, jo Tenerife sagaida ar 22 grādiem un skaistu saulrietu - plkst. ir 18.00 un ziema kā nekā, dienas gaisma ir tikai 6 stundas dienā. Tur arī sagaida Ashro, īstajā vārdā Marks, kurš nedaudz apvainojas, kad viņam uzprasa vai ir brits (dēļ akcenta), pārlabojot, ka ir anglis... kaut kā tie īri, skoti un angļi tomēr vēl rīvējas savā starpā...
Un tā, kungi un dāmas!!! FIAT PUNTO! Sabuktēts, vecs un bez stūres pastiprinātāja, varbūt pat bez gaisa spilveniem.... Viens no optimistiem mierina: "mūsu Volkswagens jau tāds pats gandrīz bija, ne?" Otrs: " Nē - mūsējais bija daudz labākā stāvoklī...". Nu neko darīt - kāds ir, ar tādu jābrauc.
Ir jau tumšs, brauc optimisti pa Autopistu (ātrgaitas šoseja spāniski) un drīz optimistiem smadzene būs riktīg *ista, jo jau pie pirmā nobrauciena tiek stūre pagriezta uz pretējo virzienu. Jāpiemin, ka viesnīca no lidostas atrodas 20 min braucienā no lidostas pa Autopistu Sur.
Uz ātrgaitas šosejas nevar tā vienkārši apgriezties pretējā virzienā, tāpēc tiek skatītas zīmes...tādas jocīgas...un atkal tiek iebraukt nepareizi - šoreiz kaut kādā rūpnieciskajā rajonā, kur pat laternu nav. Redzamība nekāda. Pēc kāda gabaliņa, prožektoru gaismā, nez no kurienes uzrodas čaļi, kas ķimerējas gar džipu. Rodas doma uzprasīt ceļu atpakaļ uz Autopistu, bet paliek neomulīgi - čaļu izskats tāds aizdomīgs - labāk ātri tīties prom no šejienes!
Beidzot tiek atrasts ceļš atpakaļ uz šoseju un arī apgriešanās vieta. Ir beidzot pareizais virziens, taču ar to piedzīvojumi tikai sākas. Pēc esošās kartes optimisti iebrauca n-tajās vietās un pilsētiņās ap viesnīcu, mainīja virzienu uz Autopistas neskaitāmas reizes, lamājās viens uz otru vēl vairāk reizes, viens optimists ieteica samaksāt taksistam, lai parāda beidzot ceļu, bet otram iezagās melnais, asinskārais Spīts, ka visu šo braucienu 20 min vietā pagarināja līdz 3 stundām. Līdz viens optimists jau sāka raudāt, otrs padevās un samaksāja taksistam, lai aizved. Viesnīca bija 3 min braucienā no taksistiem. Laimīgi, ka beidzot klāt! BET! Līdz ko Punto bija gandrīz noparkots, tā no priekšējā pārsega sāka velties balti dūmi un šņākoņa. Sakiet vēl, ka tas nav Likteņa līkais pirksts, kas lika mašīnai atteikties tieši pie viesnīcas!
Pulkstens ir jau 21.00, kad ceļotāji ( gandrīz jau pesimisti) ieveļas viesnīcas reģistrācijā. Viens aizmiglotām acīm, otrs pilnīgi sašutis par mašīnu, un abi izsalkuši. Tiek noskaidrots, ka brīvo vakariņu laiks beigsies tūlīt - pēc 15min. Ceļotājiem tiek uzliktas zilas aproces ar viesnīcas logotipu, kuras būs jānēsā veselu nedēļu kā tādiem retiem dzīvnieciņiem, un norādīts virziens uz restorānu.
Pirmā diena ir beidzot beigusies. Ceļotāji-optimisti atkrīt gultā galīgi izmocīti un tomēr nospriež , ka tā tam bija jābūt, ka būtu sliktāk, ja nākamajā dienā viņi dotos uz vulkānu pa serpentīniem un mašīna salūztu tur, jo ne vienam, ne otram nav iespējas piezvanīt - vienam operators neļauj zvanīt uz ārzemēm, otram nav kredīta. Bet tur, augšā, servisu nav!
Ceļotāju-optimistu 2. diena Tenerifē
Ir Svētdiena. Tiek aizsūtīts sms Markam par mašīnu. Vēlāk arī otra, jo atbildes nekādas. Tiek apskatīta vietējā piekraste un meklēta vietēja telefonu kartiņa, ko izdodas atrast tikai vienā veikaliņā. Varat minēt 3 reizes, kam tas veikaliņš piederēja! Indieši optimistiem iesmērē telefonkartiņu par 12 eiro ar piebildi, ka jāiet uz vietējo supermārketu ar pasi to reģistrēt. Ceļotāji paliek aizdomīgi un kārtīgi izlasa, kas uz (jau iepriekš atvērtā un vēlreiz salīmētā) iepakojuma rakstīts. Izrādās, ka šādu kartiņu drīkst pārdot tikai kopā ar mazcenas telefonu, savādāk nav derīga. Ceļotāji griežas atpakaļ un pieprasa naudu atpakaļ. Pēc neliela strīda nauda tomēr tiek atdota. Mācība - nevienam uzticēties nevar!
Oma ir jau daudz labāka nekā vakar - spīd saule, apkārt kalni, zils ūdens... un ļoti daudz vecu cilvēku - tūristu. Pārsvarā no Apvienotās Karalistes un Vācijas, arī Holandiešu netrūkst. Jauniešu praktiski nav...
Saprotot, ka mašīnu neizdosies dabūt pie dzīvības tik ātri, tiek nopirktas ekskursijas ar autobusu uz vulkāna virsotni un uz ūdens atrakciju parku.
Ceļotāju-optimistu 3. diena Tenerifē - SIAM Park
Ceļotājus līdz ūdensparkam aizved speciāls autobuss par brīvu tieši uz parka atvēršanu.
Pats labākais ūdens parks, kur līdz šim ir būts. Interesanti nobraucieni, eksterjers, mākslīgā pludmale, kas noteiktā laikā taisa 3m augstu vilni, kas ļauj ārdīties gan sērfotājiem, gan arī parastajiem mirstīgajiem. Labu iespaidu atstāj arī daudzie saulē iedeguši, stalti, jauni glābēji, kas ir uz katra stūra, pat tādos miermīlīgos nobraucienos pa upīti, kur šķiet nekas vispār traģisks nevar notikt.
Tieši tur var arī nobraukt pa Tower of Power (skatīt video), kas ir 28m augsts, gandrīz perpendikulārs nobrauciens, kas beigās ved cauri slēgtai, caurspīdīgai trubai, kas ved cauri baseinam - pilna ar haizivīm.
Protams, ka brauciena laikā tās haizivis nemaz nepamani, jo acis ir ciet, viss notiek ātri, ka pat iekliegties nepaspēj.
Tur arī tiek pavadīta visa diena, izbraukāti visi nobraucieni. Atlikusī dienas daļa - viesnīcā, pie baseina. Vakarā optimisti izdomā izmantot visas all inclusive ( viss iekļauts - no ang.val.) privilēģijas un bārā pasūta spāņu tradicionālo dzērienu Sangria. Priekštats ir galīgi sabojāts - bārmene sajauc sarkanvīnu ar Sprite. Fū un pē. Nav garšīgi. Ņemot vērā kā viņa vēlāk taisīja Pina Colada, optimisti nospriež, ka īstā Sangria ir jāizmēģina ārpus viesnīcas - varbūt, ka nav tik traki.
Vispār viesnīcas personāls atstāj sliktu iespaidu ar savu paviršo attieksmi. Reģistratūrā pavaicājot, ko var uzspēt apskatīt plkst. 15.00, kādas ir ekskursiju iespējas - atvelkas (vārda tiešā nozīmē) meitene, lēnām izdabū kaut kādu katalogu, sāk šķirstīt, pēc laika sāk grauzt nagus un pēc 5 min atbild, ka neko.
Ēdnīcā ēdiens labs, bet uz pavirši mazgātiem traukiem. Numuriņā dvieļi stipri palietoti, ar izirušiem diegiem un dzelteniem pleķiem.
Te tev arī ir - all inclusive!
Bet ceļotāji-optimisti galvas nenokar, jo var ēst normālu saldējumu cik vien lien, ko arī izmanto, jo Londonā tādus saldējumus dabūt nekur nevar. Ar normālu tiek domāts nepārsaldināts saldējums, bez visādiem ekstra krēmiem un ievārījumiem un konfektēm, kas galu galā sabojā visu garšu.
Ceļotāju-optimistu 4. diena Tenerifē - Mon Teide vulkāns
Un tā mūsu draugus 4.tās dienas agrā rītā savāc organizēts autobuss. Labi, ka maizītes ir sasmērētas līdzi, jo brokastīs tik sanāca pabūt tik kādas 5 min. Veselu nākamo stundu ceļotāji pavada braucot pa citām viennīcām, savācot pārējos.
Beidzot ceļojums var sākties uz augstāko Spānijas virsotni un trešo lielāko pasaulē vulkānu Mon Teide, kas atrodas 3,718 m virs jūras līmeņa. Tas ir aktīvs vulkāns, kurš pēdējo reizi spļāva uguni 1909.gadā.
Pa ceļam gids, kā maziem bērniem, vairākas reizes atkārtojot ciparus un datus, stāsta par vulkānu un apkārtni 3 valodās - spāņu, angļu un vācu. Jāsaka, ka visi, kas strādā tūrisma industrijā zin labi angļu valodu un vēl labāk vācu. Virzoties no piekrastes uz augšu, ļoti labi var redzēt floras un faunas pārvērtības. Piekrastē nekas īpaši neaug, kaktusi un mazi krūmiņi un daudzās banānu plantācijas, kas ir viena no svarīgākajām lietām no kā eksporta šī sala pārtiek. Vairāk uz augšu jau paveras priežu meži (Pinus canariensis) , kas ir pavisam savādāki nekā Baltijā. Skujas ir ļoti garas un aug tādos lielos puduros. Gids stāsta, ka priedes ir ļoti nozīmīgas šai salai, jo ir galvenais augsnes mitrināšanas avots. Priedes adsorbējot kondensātu no gaisa un nogādājot to izslāpušai augsnei. Tā kā lietus ir reta parādība, tad tas ir ļoti svarīgi. Vēl skujas (sausās, nokritušās) savulaik izmantoja banānu pakošanai eksportam. Esot bijis liels ugunsgrēks, kad lielākā daļa priežu mežu nodega. Tad vietējie esot eksportējuši Kanādas priedes, jo tās ātrāk augot, tādēļ Tenerifē ir gan vietējās - subtropu, gan ātrās - kanādiešu.
Optimisti beidzot tiek gandrīz līdz virsotnei. Ir auksts, autobuss piestāj pie pacēlājiem par kuriem jāmaksā atsevišķi. Gids brīdina, ka tur augšā esot tikai 2 grādi un tiem, kam problēmas ar sirdi, braukt augšā neiesaka. Kā nekā 3000 m virs jūras un ar pecēlāju šis augstums tiek sasniegts diezgan ātri. Optimisti par to protams neuztraucas un dodas tik vagoniņā iekšā. Vagoniņš piestāj un tur jau gaida citi, kas grib tikt ar to pašu rīku lejā, bet ak vai. Viens no mūsu ceļotājiem ir tik pacilāts, ka nolemj durvis vērt vaļā pats un elsdams, grūzdams stumj durvis vaļā. Cilvēki otrā pusē krata galvas un rāda, ka jākāpj ārā pa otrām durvīm. Ok - ar sārtumu vaigos ceļotāji-optimisti pasaka Sorry (piedodiet no ang.val.) vagoniņa uzraugam, bet šis tik apgiež acis un pašūpo galvu...
Ir tiešām auksts, bet saule patīkami silda. Ir pagrūti elpot dēļ augstuma, bet ir to vērts, jo paveras skats uz mākoņiem, zem kuriem slēpjas visa Tenerifes dzīvība.
No telefonbūdiņas tiek sazvanīts Marks, kurš nav saņēmis sms par māšīnu. Kamēr ceļotāji ganījās pa serpentīniem kā kalnu kaziņas, tikmēr Marks ir pielējis dzesēšana šķidrumu, kas esot bijis katastrofāli zems un salabojis dažus vadiņus.
Vakarā šie bija izdomājuši pārbaudīt cik ļoti mašīna ir salabota un aizbrauca uz kādu benzīntanku -ko iepriekš bija norādījis kāds atsaucīgs tenerifietis tuvākajā lielveikalā- beidzot nopirkt kārtīgu karti.
Ceļotāju-optimistu 5. diena Tenerifē - Freebird katamarāns
Šajā dienā sala tiek apskatīta nu jau no sāniem, t.i., no okeāna. Uzkāpjot uz katamarāna Freebird klāja, piespiedu kārtā ir jābildējas, lai pēc tam uzmācīgie organizētāji varētu pārdot bildes atpakaļ. Bet tas nekas, jo katamarāns aizved prom gar krastu uz zivju audzētavu, gar kuru luncinās savvaļas delfīni un pilotvaļi. Vēlāk ceļotāji tiek arī pabaroti un aizvesti tuvāk kādai nomaļai peldvietai, kuras tuvumā katamarāns nolaiž enkuru un dod 30 min peldei okeāna zilajos ūdeņos. Ūdens ir ļoti sāļš, bet tas atvieglo peldēšanu un iznīcina mikrobus. Pludmales klintīs var redzēt alas, kur patiešām dzīvo cilvēki. Tāda dikti mierīga diena bija iznākusi jaunajiem ceļotājiem-optismistiem, ka pat uz pēcpusdienas
negaršīgajām kūciņām viesnīcā bij paspējuši.
Tā kā diena vēl nebija galā un nauda par mašīnas īri galu galā jātērē un benzīns bākā jānobrauc, tad ceļotāji paņem jauno karti rokā un izdomā braukt uz kādu ļoti skaistu ciematiņu, dēvētu par Masca.
Lai nesanāktu šmuce un pārsteigumi ar mašīnu, jo drīz arī saule rietēs. Ceļotāji tomēr izdomā pajautāt reģistratūrā cik ilgi līdz turienei jābrauc, bet smaidīgais vīrs aiz letes saka, ka labāk tam pasākuma veltīt atsevišķu dienu, jo parasti mašīnas atstāj pie ciematiņa un tad dodas 2 stundu garā pastaigā līdz piekrastei cauri ciematiņam vērot skaistos skatus. Ar mašīnu braukt cauri šis neiesaka, jo pat pašam esot grūti izbraukt mazās, līkumainās ieliņas, kas diezgan "uzdodot pa nerviem". Ceļotāji izdomāja, ka labāk neriskēs šodien, bet tā līdz pat šai dienai viņi tā arī nav pabijuši Mascā. Žēl gan... Vaicāsiet kāpēc? Tāpēc, ka dienas jau bija saplānotas uz priekšu un citam vairs laika neatlika.
Toties vīrs aiz letes saka, ka varot aizbraukt apskatīt Los Gigantes - vietējās klintis pie paša okeāna. To arī optimisti izdara ar lielu strīdēšanos pa ceļam (kā vienmēr), jo pat ar labu karti sanāk nogriezties no pareizā ceļa un viens otrs tiek vainots tajā vairāk vai mazāk. Bet tas nekas - nolemj otimisti, jo līdz mērķim jau nonāks vienmēr. Jautājums ir tikai - cik ilgā laikā? Klintis kā klintis, bet mazā pilsētele apkārt gan skaista. Daudz mierīgāka par tūristu ieskauto rajonu Playas Americas, kuras tuvumā atradās ceļotāju viesnīca. Jāsaka, ka ar pludmali Playa Arena gan tur nav paveicies - maza, melna un ar draudīgiem ūdeņiem. Optimisti gan izdomāja iemēģināt, bet tik pat ātri pārdomāja, kad ielīduši līdz ceļgaliem ūdenī, saprata, ka straume nes iekšā un viļņi sviež sāpīgi akmeņus pa kājām. Esot tur viena cita pludmale - tuvāk klintīm, bet kopš daži klints bluķi, krītot, ir nosituši pāris tūristus, šī pludmale ir slēgta.
Ceļotāju-optimistu 6. diena Tenerifē - Loro Park
Wow?! Loro parks (Loro - papagailis no spāņu val.) pieder tai pašai kompānijai, kurai iepriekš pieminētais ūdens atrakciju parks Siam Park. Ceļotāji dienu uzsāka agri, jo līdz pilsētai Puerto de la Cruis, kur atrodas šis parks, ceļš bija 1,5 h pa ātrgaitas lielceļu apkārt gandrīz visai salai.
Ja Siam ūdensparks bija uz urrā, tad šis neatpalika ,ja vien pat nebija labāks. Video visu izsaka. Ceļotājiem mutes bija vaļā, vērojot izvalbītām acīm delfīnu, vaļu, jūras lauvu un papagaiļu šovu. Tik profesionālus uzvedumus optimisti vēl nekad mūžā nebija redzējuši. Pēc jūras zvēru trikiem optimisti nospriež, ka sapņu profesija ir būt par delfīnu dresētāju.... Cik skaisti gan skanētu atbilde uz jautājumu: "Par ko tu strādā?" ...
Tik daudz papagaiļu vienuviet nu dien nekur citur nevar apskatīt. Pa visu lielo teritoriju neskaitāmi veidi papagaiļu, visa lieluma un izmēra, un krāsu. Lielas acis ceļotājiem bija arī redzot māsklīgo ledus salu aiz milzīga stikla, kur pingvīni kā ministri bariņos bija savakušies savos melnbaltajos uzvalkos. Kāds nu kurš - mazs un resns, garš un tievs, pūkaināks un gludāks, ar spalvainām ausīm un bez - nu gluži kā Saeimā! Ūdenī šie gan ir daudz žiprāki nekā uz ledus. Tālāk ceļš aizved mūsu draugus uz akvāriju. Varbūt arī nekas savādāks tur nebija kā citur redzēts un pat jāsaka, ka ir pat mazāks nekā citās lielākajās pilsētās, taču ar izdomu noformēts. Milzīgi stikla cilindra akvāriji slejas starp vītņveida kāpnēm, kas pilns ar zivtelēm. Vienā bija salaisti tikai mazie neoniņi. Varat tikai iedomāties kādu skatu tie veido pustumsā lielajā cilndrveidīgajā akvārijā! Pats iespaidīgākais akvārijā ir caurspīdīgā plastikāta eja cauri milzīgam baseinam pilnam ar haizivīm, kur pāris ūdenslīdēji pat pamanās kaut ko tīrīt.
Jā - tā bija viena no iespaidīgākajām ceļotāju-optimistu dienām, taču ar to diena nebeidzās, jo bez izpriecām vajag arī nedaudz no vēstures. Turpmākais ceļš ceļotājus aizved līdz blakus pilsētai La Orotava, kas zināma ar saviem koka balkoniņiem, rokdarbu centru, māla izstrādājumiem. Tieši tur var apskatīt vecāko koka balkonu, kas slejas visā garumā gar māju, kas kādreiz piederējusi kādai turīgai ģimenei, bet tagad tur ir rokdarbu centrs. Diemžēl iekšā pabūt nesanāca optimistiem, jo tika veikti remontdarbi.
Pa ceļam ceļotāji iebrauc arī pilsētā
Candelaria, kur galvenajā pilsētas laukumā lepni slejas Guanches karaļi ( guanches - tā sauca pirmiedzīvotājus uz šīs salas pirms spāņu invāzijas). Tur pat arī ir Candelarias bazilika, kur atrodas Candelarias jaunavas statuja, kas pēc leģendas esot atrasta piekrastē 1594.gadā ( info no wikipedia.com) un kuru apvij daudz leģendu, brīnumstāstu un traģēdiju. Ceļotāji gan tikai dikti žigli ielūkojās bazilikā, bet kauns ņēma virsroku, jo atrasties šortos un topiņā katoļu svētnīcās ir nepiedienīgi.
Ceļotāju-optimistu 7. diena Tenerifē - Niršana
Viens ceļotājs ar trīcošām kājām, otrs ar smaidu pa visu seju, jo nevar kontrolēt savu sajūsmu par gaidāmo notikumu - zemūdens niršanu.
Sagaida optimistus tenerifietis jau hidrotērpā un ar gariem matiem, iedegušu ādu - kā no filmas tikko izkāpis, un saka, ka esot ceļotāji pareizajā vietā. Kad ātri tiek parakstīti papīri par drošību un solījums labi uzvesties gan virs, gan zem ūdens, ceļotāji tiek ievesti mazā konferenču telpā, kur tiek pastāstīta teorija - kā lietot masku, kā atbrīvot spiedienu, kas rodas nirstot dziļāk ūdenī, ko darīt un ko nekad nedarīt. Ceļotājs (tas, kurš ar trīcošām kājām) apmulst vēl vairāk un sabīstas vēl vairāk, jo tā arī līdz galam nevar saprast par to spiediena atbrīvošanu ausīs. Tikmēr otram smaids jau liek žoklim savilkties krampjos...
Visiem tiek izdalītas maskas, hidrotērps un pleznas un ceļojums uz zemūdens pasauli var sākties gumijas laivā, kas aizved nomaļāk uz kādu citu mazu pludmali, kur nemana nevienu cilvēku, tikai vēl 2 laivas ir izmetušas enkuru līdzās.
Kamēr optimisti tiek gudri kā pareizi visus rīkus pielietot, instruktors iedala snorkelēšanas agregātus jaunajiem ceļotājiem, lai tie var pierast pie elpošanas tikai caur muti, kamēr kāds cits pāris jau dodas dziļāk ūdeņos.
Beidzot pienāk arī optimistu kārta. Tiek apjozta veste ar skābekļa balonu un instruktora drošajās ķetnās ceļojums ir sācies uz okeāna dibenu 13 m dziļumā. Jāsaka, ka bija nedaudz problēmas ar spiediena atbrīvošanu, kas lika pat pacelties augšā vairākas reizes virs ūdens, bet pēc vairākiem mēģinājumiem okeāna dibens ir sasniegts, kur arī sagaidīja ziņkārīgie bruņurupuči ar savām zaļi brūnajām bruņām, dažreiz pat iebukņījot sānos, likdami manīt par savu eksistenci.
Ceļotāji nekad neticēja savām acīm ieraugot zivis visās varavīksnes krāsās, kas tiešām luminiscēja ūdenī tieši tāpat kā lielajos akvārijos. Tas bija tik brīnišķīgi, ka viens optimists (tas ar trīcošām kājām) ceļu uz mājām mēroja tāpat kā tas otrs - ar smaidu pa visu seju, bet otram no smaidīšanas vairāku stundu garumā (vai ūdens spiediena rezultātā) sāka klikšķēt žoklis!
Ceļotāju-optimistu pēdējā diena Tenerifē - sērfotāji un piramīdas.
Pēdējā diena bija skumja, jo jādodas bij ceļotājiem atpakaļ, kur valda rudens vēji un sals. Bet tā kā lidojums ir tikai vakarā, ceļotāji vēl izdomā
apskatīt vienu no galvenajām apskates vietā un pasaules brīnumiem - piramīdas, kuru izcelsmi traktē divējādi - vai nu tās uzcēluši pirmiedzīvotāji, vai zemnieki, atbrīvojot laukus no akmeņiem. Godīgi sakot, ceļotājos pēc vakardienas niršanas, piramīdas īpašu iespaidu atstāt vairs nespēja, bet redzēts ir un ķeksīti var ielikt. Bez piramīdām vēl varēja apskatīt botānisko dārzu, kur ir savākta kolekcija ar augiem, kas sastopami uz salas, kā arī Thor Heyerdahl radīto Ra II kuģi un pārējo kuģu prototipus. Kā zināms pirmais kuģis Ra nesasniedza savu mērķi, bet Ra II gan - tas bija veidots no totori (nav ne jausmas, kas tas par augu) niedrēm un sasniedza Barbadosu.
Ceļā uz lidostu optimisti vēl iegriežas pilsētā El Medano, kur beidzot oficiāli var paziņot, ka jaunu cilvēku šeit ir daudz vairāk nekā citās pilsētās. Laikam jau tas ir saistīts ar to, ka šī vieta ir populāra sērfotāju vieta.
Secinājums
Bija skaisti! Ir noteikti vērts tur aizbraukt. Ir daudz ko redzēt, daudz ko darīt gan maziem, gan lieliem - ar nedēļu varētu arī nepietikt. Brauciet rudenī vai agrā pavasarī, jo Āfrikas saule silda skarbi - no turienes arī tie baltie pupi ;)!
Vairāk bildes no ceļojuma skatīt šeit.
Wednesday, October 27, 2010
Bišķiņ laimes un "3 lietas, kas zāļu skapītī stāv"
27.10.2010.
Es šodien esmu bišķiņ laimīga... Kāpēc? Tāpēc, ka dažu cilvēku (kurus es pat pirmo reizi šodien satiku) smaidi un labvēlība šodien lika saulei spīdēt daudz košāk.
Viesnīcas meičas man apsolīja dabūt manai gimenei labu istabu par lētām naudiņām, un Temzas kuģīšu biļešu pārdevēja par naudas samainīšanu man noorganizēja braucienu par brīvu. Tā kā šodien es uz mājām braucu ar kuģīti, kas piestāja pie paša darba, savāca tikai mani (jo citu braucēju tai laikā, kas brauktu manā virzienā, nebija) un aizveda līdz pat pašām mājām.
Kā lai nodzen smaidu visu ceļu uz mājām, ja pēc 8 darba dienām bez brīvdienām, tu jūties kā atalgots - piebrauc pie darba liels kuģis, tevi savāc un aizved mājās.
"3 lietas, kas zāļu skapītī stāv":
1. lieta - tā ir viena no labajām lietām šeit - attieksme. Tevi jebkurā laikā, jebkurā vietā var uzrunāt svešinieks un sākt ar tevi runāt kā ar vecu paziņu, pietam bez jebkādiem ļauniem nodomiem un mērķiem, jo tu vienkārši otram simpatizē. Esmu pie tā tik ļoti pieradusi, ka pat jau sāku pati uzrunāt uz ielas svešiniekus no gara laika.
2. lieta - tātad - es vēl joprojām esmu maiņas vadītāja kafiju veikalā. Taču jau vakar atsāku sūtīt CV uz citām vietām - tas izsaka visu.. Bet tas, ko es dievinu šajā darbā, ir skaidrs rudens rīts plkst. 6:00 uz Tower Bridge, kad ejot pāri tiltam, labajā pusē lec saule, apspīdot stiklotās fasādes, un zilās debesis atspīd Temzā, padarot ūdeni tik zilu kā dienvidu jūrās. Kreisajā pusē vēl joprojām mēneis ir aizķēries debesīs toč kā "mēnestiņš - čigāniņš", kas ērmīgi izskatās violetisārtajās rīta debesīs.
3. lieta - tās daudzās iespējas, kuras es vēl joprojām neesmu sākusi izmantot. Doma jau ir ar ko sākt, bet tas lai paliek vēl noslēpums...
Es šodien esmu bišķiņ laimīga... Kāpēc? Tāpēc, ka dažu cilvēku (kurus es pat pirmo reizi šodien satiku) smaidi un labvēlība šodien lika saulei spīdēt daudz košāk.
Viesnīcas meičas man apsolīja dabūt manai gimenei labu istabu par lētām naudiņām, un Temzas kuģīšu biļešu pārdevēja par naudas samainīšanu man noorganizēja braucienu par brīvu. Tā kā šodien es uz mājām braucu ar kuģīti, kas piestāja pie paša darba, savāca tikai mani (jo citu braucēju tai laikā, kas brauktu manā virzienā, nebija) un aizveda līdz pat pašām mājām.
Kā lai nodzen smaidu visu ceļu uz mājām, ja pēc 8 darba dienām bez brīvdienām, tu jūties kā atalgots - piebrauc pie darba liels kuģis, tevi savāc un aizved mājās.
"3 lietas, kas zāļu skapītī stāv":
1. lieta - tā ir viena no labajām lietām šeit - attieksme. Tevi jebkurā laikā, jebkurā vietā var uzrunāt svešinieks un sākt ar tevi runāt kā ar vecu paziņu, pietam bez jebkādiem ļauniem nodomiem un mērķiem, jo tu vienkārši otram simpatizē. Esmu pie tā tik ļoti pieradusi, ka pat jau sāku pati uzrunāt uz ielas svešiniekus no gara laika.
2. lieta - tātad - es vēl joprojām esmu maiņas vadītāja kafiju veikalā. Taču jau vakar atsāku sūtīt CV uz citām vietām - tas izsaka visu.. Bet tas, ko es dievinu šajā darbā, ir skaidrs rudens rīts plkst. 6:00 uz Tower Bridge, kad ejot pāri tiltam, labajā pusē lec saule, apspīdot stiklotās fasādes, un zilās debesis atspīd Temzā, padarot ūdeni tik zilu kā dienvidu jūrās. Kreisajā pusē vēl joprojām mēneis ir aizķēries debesīs toč kā "mēnestiņš - čigāniņš", kas ērmīgi izskatās violetisārtajās rīta debesīs.
3. lieta - tās daudzās iespējas, kuras es vēl joprojām neesmu sākusi izmantot. Doma jau ir ar ko sākt, bet tas lai paliek vēl noslēpums...
Monday, October 4, 2010
Paziņojums
04.10.2010.
Manas bildes no ceļojumiem var apskatīt:
http://www.tripntale.com/me/linda-kasumova
PS:Biju pilsētā Bath - bildes runā pašas par sevi
Paldies par uzmanību!
Manas bildes no ceļojumiem var apskatīt:
http://www.tripntale.com/me/linda-kasumova
PS:Biju pilsētā Bath - bildes runā pašas par sevi
Paldies par uzmanību!
Saturday, September 25, 2010
Wednesday, August 25, 2010
Jauns cikls
25.08.2010.
....hmmmm...[pārdomu mirklis]....[apņemšanās]....es laikam atvēršu Starbaksa franšīzi Rīgā!!! [ Šaubas iezogas momentāli]... laikam...., kad ekonomiskā situācija uzlabosies... Mammu! Tu būsi mana grāmatvede. (Eh..nav galīgi tās apņēmības tik daudz kā gribētos.)
"Maybe I'm liar but not a fucking!" (Varbūt es esmu melis, bet ne sasodītais (pārfrāzēts)!)
Kārtējais 23. mēnēša datums, kad jāmaksā īre. Apsaimniekotājs paziņo, ka ar pāriem vairs netaisās pagarināt līgumus, ka gribot, lai istabās dzīvo pa vienam. Mums mēneša laikā jāizvācās. Ok - beidzot stimuls pakustināt pakaļas un beidzot atrast ko labāku par to peļu midzeni. Maksājām nedaudz mazāk nekā līgumā bija teikts dēļ pelēm, bet tas nekur rakstiski nebija fiksēts, tāpēc apsaimniekotājs (dēvēts par Luisu) paziņo, ka grib starpību par visiem šiem nodzīvotajiem mēnešiem un taisās tos atvilkt no depozīta, ka bija iemaksāts pašā sākumā, bet būs tik labs, ka neskaitīs nost rēķinus par gāzi, internetu un ūdeni. Edgars pret to iebilda un sanāca neliels kašķis, kurš pārauga lielākā pēc tam, kad no pirmā stāva uznāca augšā kāds cits pāris un prasīja vai mēs izvācoties, jo Luiss viņiem pēc mēneša esot piedāvājis mūsu istabu. Edgars viņu nosauca par fucking liar (sasodītais melis, no ang.val.) uz ko Luiss sašutis pieprasīja viņu tā nesaukt. Edgars iebilda, ka tas ir tas, kas viņš ir, pēc tā, kad paziņo, ka negrib sadarboties ar pāriem, bet citiem tai pat laikā piedāvā mūsu istabu. Luisam nu vairs nebija ko iebilst kā tikai atzīt, ka viņš ir melis, bet ne fucking (nolādēts, no ang.val.)!
Tā tas arī viss palika, līdz pienāca izvākšanās diena. Atnāk meitene un paziņo, ka aprēķinot rēķinus par gāzi, ūdeni un internetu, mums atvilks vairāk par 300 GBP. Tāds nu ir šīs kompānijas veids kā izvairīties no depozīta atmaksas, jo līgumā teikts, ka rēķinus jāmaksā vienreiz ceturksnī, kas nekad nav noticis, jo neviens naudu par rēķiniem nekad nav vācis. Mēs kategoriski atsakāmies maksāt. Luisam tiek uzrakstīts "sirsnīgs" meils ar draudiem par valsts ierēdņu izsaukšanu mājas apskatei (no kā viņi tik ļoti baidās, jo pie sliktiem mājas apstākļiem viņiem var liegt māju izdot īrēšanai) un palikšanu vēl vienu mēnesi ilgāk, ja netiks atdots depozīts pilnā apmērā.
Luiss atrakstīja tikpat sirsnīgu meilu ar nožēlu par to, ka Edgars ir tik nabadzīgs, ka "jālūdzas" viņam "apmaksāt" mūsu rēķinus. Viņš būšot tik cēlsirdīgs, ka apmaksāšot tos. Viņam esot žēl, ka Edgars nevar atļauties tādu dzīvokli ar baseinu, kāds ir viņam un viņa draudzenei, viņš cerot, ka kādudien Edgars pelnīs tik pat daudz cik viņš, lai tādu var atļauties sev un savai draudzenei.
Nu jā... ko lai saka. Taisnība jau viņam ir, bet tā vēstule bija tik netipiski mūsu raksturam rakstīta, ka mēs pat sasmējāmies. Tādu tekstu drošvien sāpīgi uztvertu kāds musulmanis vai arābu tautas pārstāvis, kur tiek noniecināts viņa maciņa biezums un nespēja uzturēt vairāk par vienu sievu.
Galu galā - atdabūjām savu depozītu pilnā apmērā.
"Goodbye Gherkin! Hello Greenwich" (Attā Gherkin (pipargurķīts - olveida ēkas iesauka)! Sveika Grīniča!)
Nu ko - baseins man nav, toties tagad ir pašai sava vannas istaba. Mana vēlēšanās ir piepildījusies, un es dzīvoju Greenwich (lasīt iepriekšējos ierakstus). Samērā jaunā ēkā, dzīvoklī ar balkonu, no kuras paveras Greenwich universitātes viena no ēkām un, pagriežot skatu pa kreisi, Temza, kuras pretējā krastā lepni slejas Canary wharf debesskrāpji.
Visu šo "pasākumu" dalām ar ķīniešu pāri ( IT speciālisti) - ļoti klusi un tīrīgi cilvēki.
"Thank you for choosing Starbucks!" (Paldies, ka izvēlējāties Starbucks)
Tātad - es tagad esmu maiņas vadītāja. Tomēr!!! Nu jā - tā sanāca, ka trešo reizi pēc piedāvājuma drošvien būtu muļķīgi atteikties. Menedžeris zin, ka gribu strādāt savā profesijā, bet gribot arī man dot iespēju labāk nopelnīt, nekā ņemt kādu jaunu no malas par maiņas vadītāju. Piekritu, ar noteikumu, ka vismaz 2 mēnešus nekur neaizlaidīšos.
Padomāju, ka ja jau man nekā nesanāk neko atrast pa dizainera sfēru, tad vismaz priekš CV noderēs. Katram gadījumam - ja nu kas. Plāns tomēr ir maksimāli šim darbam veltīt pusgadu, jo paralēli ir radies pamudinājums mācīties digitālo kompozīciju un pievērsties nedaudz citai/paralēlai sfērai.
Vispār daždien darbā ir pat interesanti. Vairāk nākas iepazīt viesnīcas cilvēkus, un viņi sāk izrādīt interesi par mani, ievērojot to, ka no rītiem es nāku arvien biežāk un biežāk pēc naudas un atslēgām. Ir arī uzradušies tādi patstāvīgie klienti, kurus es pat gaidu atnākam...
Vienīgais, ka laikam es nebūšu tā pati mīlētākā maiņas vadītāja pārējiem kolēģiem. Kā viens mans kolēģis smejoties teica: "You are quite bitchy!" (no vārda bitch - kuce).
Tagad, lai tiktu uz darbu man jāceļas 5:00, ja ir rīta maiņa, bet tas nekas, jo šķērsojot Tower Bridge rīta saulē, visa rīta neapmierinātība izgaist. Vispār es gribēju ielikt bildes, bet tagad ir draņķīgs laiks - nekas smuks neizskatīsies, kā tas izklausās pēc apraksta. Tādēļ nebojāšu priekšstatu ar pelēkām bildēm.
Jāpiemin, ka pa šo laiku esmu bijusi arī uz vienu darba interviju, kur bija iespēja kļūt par logotipu štancētāju uz flashatmiņām. Darbs izklausījās tik vienkāršs un tehnisks, ka man pat nebija, ko teikt, kas arī bija iemesls tam, ka vēl joprojām atrodos tur, kur esmu. Biju pārāk klusa un pārāk maz sevi slavēju...
....hmmmm...[pārdomu mirklis]....[apņemšanās]....es laikam atvēršu Starbaksa franšīzi Rīgā!!! [ Šaubas iezogas momentāli]... laikam...., kad ekonomiskā situācija uzlabosies... Mammu! Tu būsi mana grāmatvede. (Eh..nav galīgi tās apņēmības tik daudz kā gribētos.)
"Maybe I'm liar but not a fucking!" (Varbūt es esmu melis, bet ne sasodītais (pārfrāzēts)!)
Kārtējais 23. mēnēša datums, kad jāmaksā īre. Apsaimniekotājs paziņo, ka ar pāriem vairs netaisās pagarināt līgumus, ka gribot, lai istabās dzīvo pa vienam. Mums mēneša laikā jāizvācās. Ok - beidzot stimuls pakustināt pakaļas un beidzot atrast ko labāku par to peļu midzeni. Maksājām nedaudz mazāk nekā līgumā bija teikts dēļ pelēm, bet tas nekur rakstiski nebija fiksēts, tāpēc apsaimniekotājs (dēvēts par Luisu) paziņo, ka grib starpību par visiem šiem nodzīvotajiem mēnešiem un taisās tos atvilkt no depozīta, ka bija iemaksāts pašā sākumā, bet būs tik labs, ka neskaitīs nost rēķinus par gāzi, internetu un ūdeni. Edgars pret to iebilda un sanāca neliels kašķis, kurš pārauga lielākā pēc tam, kad no pirmā stāva uznāca augšā kāds cits pāris un prasīja vai mēs izvācoties, jo Luiss viņiem pēc mēneša esot piedāvājis mūsu istabu. Edgars viņu nosauca par fucking liar (sasodītais melis, no ang.val.) uz ko Luiss sašutis pieprasīja viņu tā nesaukt. Edgars iebilda, ka tas ir tas, kas viņš ir, pēc tā, kad paziņo, ka negrib sadarboties ar pāriem, bet citiem tai pat laikā piedāvā mūsu istabu. Luisam nu vairs nebija ko iebilst kā tikai atzīt, ka viņš ir melis, bet ne fucking (nolādēts, no ang.val.)!
Tā tas arī viss palika, līdz pienāca izvākšanās diena. Atnāk meitene un paziņo, ka aprēķinot rēķinus par gāzi, ūdeni un internetu, mums atvilks vairāk par 300 GBP. Tāds nu ir šīs kompānijas veids kā izvairīties no depozīta atmaksas, jo līgumā teikts, ka rēķinus jāmaksā vienreiz ceturksnī, kas nekad nav noticis, jo neviens naudu par rēķiniem nekad nav vācis. Mēs kategoriski atsakāmies maksāt. Luisam tiek uzrakstīts "sirsnīgs" meils ar draudiem par valsts ierēdņu izsaukšanu mājas apskatei (no kā viņi tik ļoti baidās, jo pie sliktiem mājas apstākļiem viņiem var liegt māju izdot īrēšanai) un palikšanu vēl vienu mēnesi ilgāk, ja netiks atdots depozīts pilnā apmērā.
Luiss atrakstīja tikpat sirsnīgu meilu ar nožēlu par to, ka Edgars ir tik nabadzīgs, ka "jālūdzas" viņam "apmaksāt" mūsu rēķinus. Viņš būšot tik cēlsirdīgs, ka apmaksāšot tos. Viņam esot žēl, ka Edgars nevar atļauties tādu dzīvokli ar baseinu, kāds ir viņam un viņa draudzenei, viņš cerot, ka kādudien Edgars pelnīs tik pat daudz cik viņš, lai tādu var atļauties sev un savai draudzenei.
Nu jā... ko lai saka. Taisnība jau viņam ir, bet tā vēstule bija tik netipiski mūsu raksturam rakstīta, ka mēs pat sasmējāmies. Tādu tekstu drošvien sāpīgi uztvertu kāds musulmanis vai arābu tautas pārstāvis, kur tiek noniecināts viņa maciņa biezums un nespēja uzturēt vairāk par vienu sievu.
Galu galā - atdabūjām savu depozītu pilnā apmērā.
"Goodbye Gherkin! Hello Greenwich" (Attā Gherkin (pipargurķīts - olveida ēkas iesauka)! Sveika Grīniča!)
Nu ko - baseins man nav, toties tagad ir pašai sava vannas istaba. Mana vēlēšanās ir piepildījusies, un es dzīvoju Greenwich (lasīt iepriekšējos ierakstus). Samērā jaunā ēkā, dzīvoklī ar balkonu, no kuras paveras Greenwich universitātes viena no ēkām un, pagriežot skatu pa kreisi, Temza, kuras pretējā krastā lepni slejas Canary wharf debesskrāpji.
Visu šo "pasākumu" dalām ar ķīniešu pāri ( IT speciālisti) - ļoti klusi un tīrīgi cilvēki.
"Thank you for choosing Starbucks!" (Paldies, ka izvēlējāties Starbucks)
Tātad - es tagad esmu maiņas vadītāja. Tomēr!!! Nu jā - tā sanāca, ka trešo reizi pēc piedāvājuma drošvien būtu muļķīgi atteikties. Menedžeris zin, ka gribu strādāt savā profesijā, bet gribot arī man dot iespēju labāk nopelnīt, nekā ņemt kādu jaunu no malas par maiņas vadītāju. Piekritu, ar noteikumu, ka vismaz 2 mēnešus nekur neaizlaidīšos.
Padomāju, ka ja jau man nekā nesanāk neko atrast pa dizainera sfēru, tad vismaz priekš CV noderēs. Katram gadījumam - ja nu kas. Plāns tomēr ir maksimāli šim darbam veltīt pusgadu, jo paralēli ir radies pamudinājums mācīties digitālo kompozīciju un pievērsties nedaudz citai/paralēlai sfērai.
Vispār daždien darbā ir pat interesanti. Vairāk nākas iepazīt viesnīcas cilvēkus, un viņi sāk izrādīt interesi par mani, ievērojot to, ka no rītiem es nāku arvien biežāk un biežāk pēc naudas un atslēgām. Ir arī uzradušies tādi patstāvīgie klienti, kurus es pat gaidu atnākam...
Vienīgais, ka laikam es nebūšu tā pati mīlētākā maiņas vadītāja pārējiem kolēģiem. Kā viens mans kolēģis smejoties teica: "You are quite bitchy!" (no vārda bitch - kuce).
Tagad, lai tiktu uz darbu man jāceļas 5:00, ja ir rīta maiņa, bet tas nekas, jo šķērsojot Tower Bridge rīta saulē, visa rīta neapmierinātība izgaist. Vispār es gribēju ielikt bildes, bet tagad ir draņķīgs laiks - nekas smuks neizskatīsies, kā tas izklausās pēc apraksta. Tādēļ nebojāšu priekšstatu ar pelēkām bildēm.
Jāpiemin, ka pa šo laiku esmu bijusi arī uz vienu darba interviju, kur bija iespēja kļūt par logotipu štancētāju uz flashatmiņām. Darbs izklausījās tik vienkāršs un tehnisks, ka man pat nebija, ko teikt, kas arī bija iemesls tam, ka vēl joprojām atrodos tur, kur esmu. Biju pārāk klusa un pārāk maz sevi slavēju...
Subscribe to:
Comments (Atom)